Viņa atvēra žalūzijas, kas aizklāja jumta logu, apgūlās zemē un raudzījās debesīs.
Patiesībā jau tur nebija ko redzēt.
Tās bija tikai tumšas, zilas debesis.
Lija
Ikreiz kad lija, viņa gulēja zem loga.
Kādēļ?
Viņa mīlēja lietu.
Un ik pa brīdim atskanēja dārdoņa un tad sekoja baltais stars debesīs.
Tas visu izgaismoja un atkal pazuda.
Bet debesis bija skaistas.
Vēl pirms divām stundām viņa bija sapņojusi par sniegu.
Puteni, brāzmām, piesnigušiem matiem un aiz šalles paslēptu smaidu...
Bet tagad lija! un viņa jutās laimīga..
Lietus bija ļoti spēcīgs un vējš to nēsāja no labās loga malas uz kreiso. No kreisās uz labo. Tad gaisā un brīvajā kritienā...
Viņa gulēja zem loga un jutās laimīga.
Viņa cerēja kādreiz uz pasaules sastapt kādu kas ar viņu varētu stundām vērot un klausīties lietū.
Viņa bija savādāka. Bet ne savāda.
Viņa nebija garīgi slima, sapriecājusies meitenite. Nē
Viņa bija cilvēks kura organisms sastāvēja no 90% mīlestības.
Kas bija tā pārējā daļa?
Tās bija pagātnes rētas un dusmas.
Viņa tā mīlēja draugus un cilvēkus, ka nesaprata kā lai viņiem to parāda.
Vārdi - Es Tevi Mīlu, un Tu man nozīmē visu- viņasprāt nespēja izteikt ne simto daļiņu tās mīlestības ko viņa juta.
Bet viņa vēlējās lai šie cilvēki zinātu ko viņai nozīmē viņi.
Ka viņi ir zvaigznes pie viņas debesīm. Un kamēr vien šīs zvaigznes spīdēs - viņa dzīvos.
Jo tajā dienā kad vairs nebūs neviena kam savu mīlestību dāvāt.. Tad vairs nebūs vērts.
Tu esi mana zvaigzne. Tu to zini.
Tad lūdzu palīdzi man to izteikt. To visu ko pret tevi jūtu.
Pateikt ka tava existence man nozīmē ļoti daudz.
Es gribu lai Tu apzinies..
Tu esi zvaigzne pie manām debesīm.
Kamēr tu mirdzēsi - es dzīvošu