nu es itkā bioju sapratusi ka manas jūtas ir pagaisušas :/
es tā vismaz uzskatīju.
Nu man tā šķita
bet varbūt tās ir pārāk stipras iedomas ka vēl mīlu? :/
es uz tām bildēm kādu stundu akli skatījos un trīcēju kā slima :/


ņā....
es esmu jocīga..

Un atkla nakts, kad cerība ir stiprāka kā ticība, es sapratu ko sen juau lemts bij. Ka iedomām nau vērts skriet pakaļ..
Ja domāju ka pareizāk tā būs, tad maldījos es smagi.., jo kā gan iemīlēties var-domās, iedomās, ilūzijās, sapņos? Un vissnoskaidrojies nu-domas paliek domas.
Bet jūtas...
[05.07.03 04:45]
tas tapa sēžot smiltīs, kad madzenes bija atguvušās jau no alko un es secināju, to ka man nau vairs tādu jūtu kā bija. Nu šķita ka nekā vairs nav.

Es tagad izliekos pati sev, vai dzīve ar mani nežēlīgi spēlējas?