Nepārtraukti atceros
narayanas
postu.
Laikam tādēļ ka tas bija tik patiess...
Sāku domār par tiem draugiem... tagadējiem, bijušiem, zudušiem, aizmirstiem etc....
Un iedomājos atkal par to cik jocīgi ir tas ka cilvēks kas tev mazam ir bijis pac labākais draugs vairs neelpo. Bet Tu pierodi ka viņa vairs nav. Bet es skaidri pat perfekti pat viņas drēbes visas atcerējos. Atceros viņas balsi, un viņas gaitu, un to dzemperi kāds man arī bija, un atceros kā mazas gājām šokolādi pirkt.........
Galvenais ka tajās naktīs es visas sāpes izkliedzu, un visas sāpēs izraudāju... sāpēs izraudāju.
Galvenais ir miers kas ienāk pēc tam.
Ka Tu ceri ka tam cilvēkam tur ir labāk, un ka viņš tur elpo vieglāk. Un ka viņa sirds tur sitas vieglāk nekā te.
Nu re, pat asara nobira, bet tā nejau nožēlā par nepateiktiem vāridem, bet gan asara par to lai viņai tur iet labāk nekā gāja te....
Es ceru ka tu tur augšā mani sajutīsi, un manas do'mas i tas viss ko vēlu....
Es ceru ka tur tu esi laimīga ....
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: