durvis... vienas aizveras
citas tiek atvērtas :) pēdējās pāris dienas esmu pavadījis no mirkļa, kad vēlos aizmirst par mīlestību, līdz tam brīdim, kad atkal vēlos sajust prieku savā sirdī. nesen sāku sarakstīties ar cilvēku, kurš atrodas vairākus tūkstošus kilometru attālumā no manām šī brīža mājām. par spīti tam, ka nezinu vai viņu jelkad redzēšu, es sevi maldinu domās par to cik jauki būtu apskaut un iečukstēt ausīs cik viņš ir skaists. un es nerunāju par fizisko skaistumu, jā, arī fiziski viņš man šķiet pievilcīgs, taču redzot viņa dzīvi fotogrāfijās, redzot kā viņš sevi prezentē mani priecē viņa smaids, viņa dabiskums, viņa dzīvesstāsts. šodien sarunājoties pavadījām pāris stundas, kas šķita kā minūtes, arī viņš teica, ka nespējot iet gulēt, jo vēlas ar mani runāt vēl.. :) es viņam pat nodziedāju dziesmiņu latviešu valodā, un pirmā, kas man ienāca prātā dungojot bija "Māsa" no Prāta Vētras repertuāra. arī viņš man nodziedāja dziesmiņu, tas bija tik mīļi :) apsolīju viņam aizsūtīt kartīti Ziemassvētkos :) varbūt tas attālums liek nedaudz dīvaini justies, taču zinu, ja nākamgad viss izdosies kā ieplānots, tad jau pēc dažiem mēnešiem man būs iespēja viņu satikt :)