Mana mamma strādāja bernu namā, uz bērnu namu bieži brauca pārbaudes, televīzija un citas personas, kuru priekšā tika rādīti tikai labākie un kārtīgākie bērni, un mana mammma ieraudzija vienu puiku kurš pēc viņas domām bija ~6 gadus jauns, atstātu vienu pašu gaitenī kur ciemiņi viņu neatrastu, viņa piegāja viņam klāt un jautāja "kāpēc Tu neej pie pārējiem"? Un mazais zēns ar asarām acīs uz viņu paskatījās un apskāva viņu! Vēlāk mana mamma uzzināja, ka zēns esot palaidnieks un viņu mēģina izolēt no grupas, jo esot kauns par viņu! Mana mamma man teica, ka visu ko viņš ir gribējis ir mīlestība un drošību, un zēna raksturs ir izveidojies tāds, jo šīs sajūtas bērns nav saņēmis, vai sen nav izjutis!
Stāsta morāle, kāpēc es to vispār saku ir, varbūt šie bērni dzīvo mazliet turīgāk, braukā visur, bet viņiem trūkst svarīgs dārgums dzīvē, ģimene! Dārguns kas viņiem pašiem būs jābūvē nākotnē, dārgums kas ir tikai laimes jautājums vai iegūs, dārgums ko citi nespēj saņemt!