falalalalalalallalala
sūds, ne dzīve... ne tāpēc, ka tā nebūtu skaista. man ir gandrīz viss, ko vien cilvēks var vēlēties, bet tam visam nav vērtība, ja cilvēks nespēj otru apskaut un pateikt cik ļoti labi liek justies attiecīgais cilvēks. nē, sūds esmu es, ar dzīvi nav nekāda sakara. ceru, ka man būūs TIIIIK bieza āda pēc visa šī, ka maz neliekas. Es gribu, gribu, gribu, gribu, gribu, gribu, gribu, gribu un vēlreiz gribu pieglausties klāt, ielikt galvu klēpī, paskatīties acīs un neteikt ne vārda, visu pateiktu manas acis. Kāda jēga otram teikt, ka kautko jūti pret viņu - iemīlēšanās, mīlestību, patiku, nepatiku, naidu utt. ja tie ir TIKAI vārdi, tie nepasaka neko. Katram jau tas konkrētais vārds asociēsies tikai ar paša pieredzi, vai arī, ja tas nav piedzīvots, tad ar kāda cita atstāstītām sajūtām. Ir sajūtas, jūtas kuras nevar un nevarēs izskaidrot vārdiem, tāpat kā manu pieķeršanos šim cilvēkam. Kā pateikt nē - sev, VIŅAM?

Šorīt guļot blakus VIŅAM, pamodos vienā brīdī un skatījos uz VIŅA lūpām, acīm, man bija tik bail, ka VIŅŠ varētu atvērt acis un pamanīt, ka VIŅU vēroju. Esmu staigājoša-emocionāla bumba ar laika degli. Man ir jāatrod cits cilvēks, kāda mūza, kas mani piesaistītu, lai es par VIŅU nedomātu vairs... jāsatiek meitene, vismaz nebūs kauns runāt par pretējo dzimumu. Man ir neizsakāms kauns no sevis, no savām domām, dažkārt jūtu kā man fiziski iesāpas sirsniņa, kad domāju cik ļauni un nepateicīgi VIŅŠ izturas pret mani. VIŅŠ man dara pāri un es to ļauju. Vakar sarunās ar sevi nonācu pie varbūtības, ka esmu mazohists un sāpes man patīk. Atceros, kā bērnībā (labi, jaunībā -13,14 gados) patika sevi fiziski nomocīt uz velosipēda tik ļoti, ka toreiz neapzinoties sajutu caur sāpēm tādu kā orgasmu. Smieklīgi ko tik bērns nevar izdomāt, lai stimulētu sevi patīkamām izjūtām. Ar velosipēdu domāju - kārtīgu mīšanos. Atceros, ka toreiz sajutu tās kolosālās sajūtas tikai dažas reizes, līdz to pašu vai ko ļooooti līdzīgu sajutu gultā :)

toties vakardiena bija skaista - sajutu ģimenes vērtību, tās skaistumu, tās fenomenālo enerģiju. Es mīlu savus vecākus, brāli, viņa ģimeni. Eh, un tagad asaras raisās acīs, tāpēc, ka man ir laimējies, ka man ir jumts virs galvas, darbs un galvenais - ģimene. Neapskaužu bērnus bērnu namos, vai šķirteņu bērnus, kuri kā tenisa bumbiņas tiek mētāti - šurpu, turpu. Vienvārdsakot - dzīve.