bla bla bla
"es ienīstu sieviešu dabu" šis man iešāvās prātā vairākas reizes pēdējo dienu laikā... uh, cik lielisku cilvēku biju iedomājies, un vēl tā brīnījos kā man šobrīd var piesaistīt 18gadīga meitene (itkā jau patīk krietni jaunākas, bet parasti ir kāds iemesls kāpēc tomēr nē), nu re - atvērās man acis, vī. joprojām viņas domu gājieni + izgājieni man ir tik biezā miglā, ka nevar redzēt tālāk par savu degunu. vispārīgi jūtos emocionāli izsmelts, jo pāris dienas tika pavadītas ar bijušo, kura savukārt nevēlas mani sāpināt, taču uztver mani par lielisku draugu... jā, bet tas notiek tik stulbā brīdī, jo man vairs nesāp tas, ka ar viņu nebūsim kopā, rētas ir diezgan labi sadzijušas un labprāt ar viņu padraudzētos ciešāk un bez liekas mīlestības ;) anyway, šodien redzēju tēti, viņš ir tik vecs, bet ir fantastisks cilvēks un man ir tā paveicies izaugt viņa gādībā, to domājot man prieka asariņas nobira :) prombraucot teicu, ka ļoti mīlu viņu. žēl man brāļa, redzu cik ļoti viņš ir nervozs un uzvilcies pat brīvā dienā, patiešām ceru, ka tāds nekad nekļūšu... līdzko jūtu tādas vibrācijas gaisā man tas iedveš bailes un riebumu. man bail pat prasīt, kas viņam bija par pārdzīvojumiem, kad viņš bija jauniņš, atceros tikai to, ka tas bija saistīts ar spēļu zālēm, dzeršanu un iespējams arī narkotikām :( kā dzīve salauž cilvēkus, uh. kā koku galotnes Madonas rajonā pēc vētras... tāds aizlauzts mežs, bet tāda jau ir daba... izdzīvo stiprākie un mēs visi reiz mirsim, vī :D paģiru nonsenss sākas. šovakar gribēju izrunāties ar vienu draugu, bet viņš ir prom :( mīļākais mākslinieks uz pasaules =) jāiet ciemos būs pie citiem foršiem cilvēciņiem un jānovērš domas no visa pārējā.. jo vairāk domāju par to kādi cilvēki ir uz ielas, visapkārt, jo vairāk es vēlos prom.