vakar
vīlos savā pasaulītē. es Viņa pasauli biju uztvēris tik aplami. viss ir tik savādi tagad. nevēlos neko darīt. viss šķiet ir pateikts, žēl, ka tas nenotika agrāk, jau divus gadus atpakaļ. Viņa nojauta +/- bija precīza, mana gan ne. nekad neklausīšu saviem instinktiem (jo tie nav pareizi noregulēti un maldinoši). turpmāk visam būs jābūt kristālskaidram. Viņš prasīja, lai es pārtraucu šeit rakstīt. Viņš prasīja arī - vai es esmu domājis par mūsu kopdzīvi, ja tāda varētu pastāvēt, es - samelojos.. kāpēc? tāpēc, ka tam vairs nav nekādas nozīmes - ko es domāju par to visu. finito. kā vakar pats šo visu nosaucu par " šahu un matu"