mirklis, lai neaizmirstu
atceros, kā Viņš teica, ka ar maniem dažiem draugiem ne visai patīkot tusēt, vai līdzīgi...

taču tad, kad es ar Viņa draugiem sāku tusēt Viņa dēļ (t.i. lai būtu vairāk kopīgu draugu, kopīgu tusiņu utml.), pēc laika Viņš to pasniedza tā dīvaini, nesaprotami... itkā no tā man būtu kļuvusi krietni labāka dzīve.

vai tiešām?

vai tiešām Viņš nesaprata, ka es to daru Viņa dēļ, ka es mēģināju pielāgoties Viņam.
es tikai tagad saprotu, ka Viņš man savā ziņā laupīja (netieši) iepriekšējos draugus/dzīvi.

es tiešām esmu sajucis prātā tamdēļ, ka brīdī, kad mīlēju Viņu, Viņš to neprata novērtēt/nepamanīja.
žēl, jo es to darīju no visas sirds, un tā tika maldināta.

ārprāts, cik grūti sarežģīta ir šī situācija :(
atkal pārņem vēlme aizbēgt - no visa! sākt no jauna - aizmirst Viņu, likt Viņam nomirt manā sirdī pavisam.
nevēlos, lai mani turpina sāpināt cilvēks.

kāds/a nevēlas palīdzēt izdomāt perfektu attaisnojumu tam, ka vairs nevēlos Viņu redzēt?

es vēlētos šos ierakstus kādu dienu Viņam parādīt,
dienā, kad Viņam nebūs vienalga
dienā, kad Viņš saprastu mani
dienā, kad es varētu Viņam acīs pateikt to, ka mīlēju Viņu patiesi un galīgi
dienā, kad man būs jau vienalga
dienā, kad man nesāpēs

dienā, kura laikam nepienāks, jo, lai Viņš mani saprastu, Viņam būtu jāzaudē sava otra pusīte un es to noteikti nevēlos, jo viņi abi ir tik saskanīgi, mierīgi un var redzēt cik ļoti viens otram cenšas līdzināties, gan apģērba, mūzikas, ēdiena izvēlē... it visā. Viņš nenojauš, ka es ļoti priecājos par visu labo, kas ar Viņu notiek, kā arī par nelaimēm es pārdzīvoju, jo man sirdī Viņš vēl kaut kur ir. es Viņam lieku to manīt, vismaz agrāk to mēģināju izrādīt, tagad vairs tam nepietiek spēks un pašcieņa, kura gan man laikam vairs nav.