Šis stāsts ir dzirdēts, bet vienalga no jauna pārņem emocijas to lasot, turklāt tas ir ļoti pamācošs. Manuprāt, šis stāsts nav tikai par to, ka mēs neveltam laiku saviem tuvākajiem, jo esam tik ļoti aizņemti, ka aizmirstam kā dēļ mēs vispār strādājam. Bet tas parāda, pirmkārt, cik ļoti aizspriedumaini mēs izturamies pret saviem tuvākajiem. Un otrkārt, mēs neprotam kontrolēt savas emocijas un ja to nedara, emocijas sāk kontrolēt Tevi. Dusmas ir mūsu lielākais ienaidnieks, tas ne tikai neļauj situāciju novērtēt vēsu prātu un objektīvi, tas liek mums sajusties labākam nekā otrs cilvēks. Turklāt dusmas ir lielā mērā neuzticēšanās liktenim un situācijas nepieņemšana, uzskats, ka "tam nav jānotiek ar mani" savukārt norāda uz augstprātību un egoismu.