lietus nolijis.
kvp nekāds. tikai pašās beigās tāds mīlīgs teksts no sveša emo cilvēka: "Tu jau mājās brauc? nebrauc!"


mani klasesbiedri mani nedaudz ilgi gaidīja. autobusošanās vienmēr ir bijusi jauka. nōt. kempingā tās pašas mājiņas,kas pirms gada. 52. mājiņa "mētras" ir mūsu. ja vien tā varētu, mēs uz klasi ņemtu maksimums divas 5vietīgās istabiņas. vairāk jau tāpat nevajag. Ventspils jaunieši sevi parādīja no sliktākās puses. man žēl savas ūdenspīpītes,kas vairs nav mana. (bet man ir palikusi viena gumijas blīvīte, kas vēl joprojām smaržo pēc ūdenspīpes vakariem) un man žēl Mārtiņa acs. viss pārējais norisinājās lieliski, un es jūtos lieliski, jo šī laikam ir mana mīļākā klase. un nevis laikam, bet ir!! jā, ir.


nevaru nekur neuzrakstīt to, ka man vēstures eksāmenā ir deviņi. man vairs negribas izlaidumu. varētu visi iztēloties, ka viņš jau ir bijis. nē,laikam nevar.