pēdējā diena šeit.
mamma ir tik mīļa, palīdz sapakot kastes. un vēl jautājums - "kad Tu būsi atpakaļ?" un ja nu es nebūšu?

šodienai vajadzētu būt laimīgai, jo man taču tik ļoti te nepatika dzīvot, tagad vajadzētu priecāties, ka tieku prom, bet nekā. jau atkal man būs jāpierod pie jaunas vides. bet tā kā pierast var pie visa, tad es pieradīšu un jau atkal viss būs labi. tikai bail noslēgties sevī.

skaitu pēdējās dienas kopā ar klasesbiedriem.


sapratu viņa dīvainās uzvedības iemeslus. es neredzu to, ko redz citi, jo es dzīvoju atmiņās. viņam ir savādāka dzīve. es nevaru un nu vairs negribu to mainīt. viss šobrīd tiek saprast, bet risinājuma nav. jākoncntrējas un mācībām.


drīz istabā valdīs tukšums, es un kastes. viss, kas man ir, ir ieliekams kastēs. nu dien muļķīgi. atmiņas noņemu no sienām, izņemu no skapjiem, atvilknēm un salieku kastēs. atā