mēris.
viņš pamet šo vietu, es palieku raudam, par netaisnību, par nekārtību, kas šeit domājams mūžīga, par nepareizo šīs dienas izvēli un to, ka man ir tikai tēja, tiesa gan - zaļā. viņi tā steidzas, skrien man garām un pat neredz,ka es raudu. tas šķiet labi, jo man taču vajadzīgs miers, bet tomēr. tiešām nerūp? kāpēc nav visvienkāršākais jautājums - kas noticis? divi vārdi. atbildēt var ar vienu - nekas. paldies, ka pajautāji, bet Tu jau nepajautāji.


zaļš svītrojums tekstam. tekstam, kas pazudis visā grāmatas tekstā. izdzisa.

šodien ar sevi nevaru lepoties. pēc 20 minūtēm sāksies 10 dienu brīvība, kas nemaz nesajūsmina. "mēs esam notecinājuši 10 kubus ūdeni" pēc maniem aprēķiniem tā ir tonna, bet tas jau tikai ūdens. man patīk mazgāties.


pirmo nakti es varētu pavadīt dzerot tēju vienatnē. visu nakti. bet tad man nebūs enerģija rīta skrējienam, kurš šodien šķita īpaši grūts, bet ar katru dienu ar vien vairāk apzinos, cik nepieciešams un noderīgs tas ir. dienas paliek garākas, var paspēt izdarīt vairāk, izdomāt vairāk domas. domas, par visumu. ja elektronam pilnīgi pretējs ir pozitrons, tad kaut kur ir pilnīgi pretēja visums šim visumam. tajā visumā pretēja galaktika šai un tajā cita, pretēja saules sistēma mūsu saules sistēmai, tajā attiecīgi pretēja planēta zemei, un pretējs cilvēks man. Mans cilvēks! bet pretējs. un tomēr - mans. es viņa.