vakar atbraucu no Cēsim, nu jau kā kaprāles kundze. dīvaini, bet pēc sajūtam šis ir lielāks sasniegums kā bakalaurs.
svinīgajā ceremonijā jutos lepna par sevi, nu ļoti, par visu, kas izturēts, par savu izaugsmi.


kopumā 2 nedēļas aizlidoja nejūtot. īsā laikā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem tik ļoti satuvinājos, uzzini visu, ko gribi, ko negribi un viss ir normāli, esi Tu pats un Tevi pieņem. pati jutu, kā mainos. mājas vispār negribējās braukt. tas ir kaut kas īpašs.


bet... sapratu, ka attiecības ar Mārtiņu iet uz beigām, no manas puses. nepietrūka viņš, jūtu sienu starp sevi un viņu, kas izplešas. no rīta neliela provokācija no viņa puses un esam izšķīrušies?
sākumā nejutu neko, tagad gan emocijas iet vaļā..
man nav ne jausmas vai tas bija labs lēmums vai nē.

"Life's simple, you make choices and you don't look back"?