varbūt tā arī jābūt. varbūt tā ir pieaugšana
viss kļūst vienāds un garlaicīgs, mazāk pārsteigumu, nav asuma dzīvei. viss izplūdis, mierīgs. ir arī kāpumi, kritumi, dienas, kad nejūtos nekā, nevaru tikt no gultas ārā, tāpat arī ir labās dienas, ballītes, piedzīvojumi un tāda diezgan neīsta laime, bet tas viss jau ir noticis tik daudz reižu uz augšu, uz leju, ka es zinu, tas pāries un pāri nepaliks nekas.

es esmu pārgurusi analizēt un prātot un domāt, jo tas neko nemaina, tā es nekur netieku.
pat esmu pieradusi pie savām miega paralīzēm, vairs nav bail.

man nav emociju. jā, es jūtos sūdīgi un reizēm jūtos labi, un visbiežāk nekā. bet tās nav emocijas.

bet varbūt tā nav jābūt un kaut kas ir nepareizi, vai vienkārši tāds posms dzīvē, vai vienkārši tā ir ziema, vai tikai manas iedomas