brīžiem pārņem iedvesma studijām. tad es sāku meklēt studiju programmas, brīžiem pat tā aizrauj, ka gribas mēģināt mācīties divās vietās vienlaicīgi.
bet tas es ātri atceros, ka ir tāds ļoti skaists faktors, ko es ienīstu, nauda. kā arī mana neizlēmība. bet ir tik grūti kaut ko izlemt, kad reiz jau esi izlēmis nepareizi visu, ko var izlemt.

man nepatīk turki, bet man garšo viņu saldumi.
man nepatīk holande, bet es te dzīvoju.

mazliet jau ir prieks, ka sāku justies dzīvāka, parādās kkādi plāni dzīve. labi, viņi visi diezgan ātri sašķīst dažādu apstākļu dēļ, bet vismaz notiek kāda rosība manā prātā.

es tik ļoti gribu atgriezties mājās, dzīvot Latvijā. varbūt tas tikai tāpēc, ka ir piemirsies kā tas ir. bet te noteikti nav labāk. es nespēju aptvert, ko latvieši ļauj ar sevi darīt. bet nav jau izvēles. gribas domāt, ka es krietni atšķiros no vairuma man apkārtējo latviešu (es tikai nezinu kādā ziņā, jo principā te taču nevienam neinteresē, kas ir Tavā prātā).

pusgads principā ir vienkārši tā palaists nekur. saucās "braucu strādāt uz Holandi, vismaz kkam sakrāt naudu" kā tad, man ir uzradušies parādi, bet ne nauda. lielāko tiesu mēs esam bez naudas, nopirkts nav nekas. jēga tam vispār? ā jā, esmu tik daudz zāli pīpējusi, ka tagad man viņa riebjas un es sāku domāt par alkoholu, jo kko jau vajag, lai aizmirstu pasauli.

varētu sakrāmēt visu manā mīļājā mazdā, kura arī nebūs mūžīga, un braukt mājās.. bet vai man ir mājās? ir kur palikt pāris naktis, bet ne jau dzīvot.

katrā ziņā ir jāsāk no sākuma. vēlreiz. atkal. bet ne rīt. pavasarī.

dzīve sāp. vakaros stiprāk, pa nakti nedaudz atlaiž, no rīta jūtos kā cits cilvēks, bet tad viss no jauna.