vissliktāk ir tad, kad ir slikti un kāds vēl nemitīgi bakstās un jautā "ko Tu tā un ko ne tā".
es nevaru sekundes laikā aizmirst dienas garumā sakrājušos sāpi un pēkšķi smaidīt un justies labi, ja tā nav. reizēm taču vajag, lai sāp, lai nepatīk, lai riebjas. tie jautājumi un piezīmes situāciju neuzlabo..
viņš gan. man nepatīk viņu saukt par viņu. viņš nav tāds. viņš ir citādāks.
/starp zvaigžņu pilsētām ir bezgalīgi tukšumi. ja mūsu zvaigžņu pilsētas zvaigznes piešķirtu katram zemes iedzīvotājam, tad mums katram būtu 100 000 zvaigžņu. man nevajag tik daudz. man nevienu nevajadzētu. man nevajag to, ko es nevaru iegūt līdz galam - apskatīt, pieskarties, sajust, paturēt sev. tb gribēt paturēt sev.