šodien pirmo reizi mani izdzina no klases ārā. "visām evitām, ko zinu, ir raksturīga ļoti liela nekaunība" es zinu, ka viņa zina tikai divas.
bet tās divas stundas pie viņas likās kā nāve. smaidīt pat jau vairs nedrīkstēja! "īč, īč, īč"

"-kuram atzīme ir kritusies par trīs ballēm?
-man!
-kam "man"?
-nu man, bija 9, tagad 6
-man jājūtas vainīgai?
-nē!"

un tagad man būtu jāmācās bioloģija par kaut ko, kas pilnīgi noteikti neatrodas manā kladē. "evit, uztaisi arī man špikeri!" -jeah! ieskaiti arī uzrakstīšu kāda cita vietā, kamēr kāds cits atradīsies spēlē un atpūtīsies. pff. un angļu valodas kursos neviens nezina cik veca es patiesībā esmu. man šķiet, ka es atrodos neīstajā grupā!

un tomēr tagad atskatoties šī šķiet laba diena, lai gan labs nebija gandrīz nekas.