tad ir tāds miers. tagad jau arī.
satiku tēti vakar. pirmo reizi šomēnes. uz pusstundu. ko diez man vajadzēja viņam teikt? to, ka man tāpat kā vienmēr nav problēmu un nav vajadzības uztraukties? -to arī pateicu, jo man nav vajadzīgas rūpes, ja tās nav īstas. viņa secinājums pēc mūsu "garās" sarunas: "par garlaicību, kā redzu, Tu nesūdzies." un labi ka tā!
limfmezgls paliek mazāks, bet viņš sāk sāpēt! un kāja arī. kaut līdz trešdienai pārietu, blumberga vienkārši neticēs, ka man atkal ir kāda trauma. es arī neticētu.