šodien es sabijos. -eju mājās, jūtu kāds strauji tuvojas, ienāk prātā, ka varbūt kāds pazīstamais, bet soļi samazina ātrumu man aiz muguras un tā it kā lēni, lēni, lēni tuvojas, bet ļoti lēni. kādu laiku nekas nemainās. līdz cilvēks no aiz muguras lēni, lēni dodas uz priekšu, iet vienā ritmā ar mani, tad nedaudz man pa priekšu, līdz beidzot saņemas un pajautā "uguns nebūtu?", saņēmis uguni pēkšņi lielā ātrumā dodas uz priekšu, man paliek drošāk, līdz brīdim, kad viņš atstutējas pret veikalu, un es jūtu, ka tieku vērota, tiklīdz kā paeju viņam garām, viņš atsāk savu lēno man aiz muguras kustību.

visvieglāk noslēpties tumsā.