sēžot ģimenes ārsta kabinetā es sajutos tā, ka varētu raudāt no izmisuma. es izstāstu savas vislielākās problēmas, bet viņa tikai pasmejas. un ja nu man tiešām ir bail no savām vēnām! es negribu viņas redzēt cauri ādai! manuprāt, nav normāli, ka vēnas var redzēt pat uz plaukstām! un vēl es negribu sadzīvot ar savu lielo limfmezglu. un tā tālāk. viss, kas man rūp ir tik mazsvarīgi viņai.
bet redze man laba vēl joprojām. asinsspiediens arī. jūtos vesela. "jo tikai vesels cilvēks ir laimīgs cilvēks"
-vēl nedaudz.