Rubans turpina mani iedvesmot.
Skaties. Man ir 20 gadu. Pēc vairāk vai mazāk kā četriem mēnešiem man paliek 21.
Teorētiski katru rītu man būtu jāceļas vēlākais 08:00, jāuzsāk nopietna, pieauguša cilvēka cienīga dzīve.

Jāpaēd kaut kādas vieglas, ātras brokastis. Obligāta kafija. 08:30 man būtu jādodas ārā no mitekļa, jo nopietni, pieauguši, atbildīgi cilvēki tā dara. Līdz ~12:00 jādara nopietnas, pieaugušo lietas, lai neteiktu muļķības, un tad jāietur pārtraukumus, kurā atkal ir jāēd, un pēc tam tā kā jāatgriežas pie muļķību darīšanas un pabeigšanas, kam ir neizsakāmi liela nozīme. Mājās vajadzētu būt 17:30, ja vien neesmu aizkavējies pie kādu muļķību darīšanas.

Mājās atkal es gatavoju vakariņas, vakaru pavadu vērojot muļķības iekš TV vai interneta. Esmu pārāk noguris, lai satiktos ar draugiem, kuri nu jau arī ir pārāk noguruši, lai satiktos, un taču arī rīt ir jāierodas darbā. Jādodas gulēt strikti ap pusnakti, jo ir taču atbildība.

Mīļākajos datumos jānomaksā rēķini. Īsi pirms mīļākajiem datumiem šausmīgi jāgaida mīļākie datumi. Katru nedēļu šausmīgi jāgaida piektdienas un sestdienas, jo pēc svētdienas atkal jāatgriežas darbā.

Un tādā garā 20-30 gadus. Un pēc 60 gadiem tas viss ir kaķiem zem astes.

Labi. Mērķis noteikts. Sešdesmitgades plāns dzīvei sastādīts. Iztaisno muguru, ievelc vēderu, saņem dūšu un uz priekšu!

Kā tad.

Dzīve taču ir skaista. Nav jēgas to pavadīt darot lietas, kas riebjas, pavadīt to ar cilvēkiem, kuriem derētu izvēdināt istabu. Dzīve sastāv no Brauna kustības un visa pārējā, ko nu tas haoss ir sadarījis: kaķi, atombumbas, alus, vīrieši, māksla un internets. Lieliski.

Un kāds ir Tavs sešdesmitgades plāns?