Man citreiz patīk skumjas. Mans psihologs man teica, ka skumjas nav normāls cilvēka stāvoklis, ka jābūt priekam, bet man citreiz patīk. Un citreiz vēl ir tāda sajūta, ka esmu tuvu asarām, bet raudāt nav par ko. Bet vienmēr kāds ir tuvu un publiski raudāt negribas. It kā gribas, lai žēlo, negribas lai žēlo tie, kas ir tuvu un rezultātā neviens tā arī nepažēlo. Bet citreiz vienkārši gribas paskumt, kad neviens nežēlo, kad neviens neprasa kas noticis un nepārmet, ka skumstu. Tikai visu laiku ir tā sajūta, ka skumjas nav pareizas, ka nedrīkst.