Ikkatram no mums ir sapņi vai vēlmes. Mums gribas tā kā nav, vai pie kā mums jāpiestrādā. Bet mums negribas. Un tā vienmēr. Tās ir tukšas atrunas, kuras mēs izmantojam savu neveiksmju attaisnošanai. Cik daudz ir dzirdēts par gribasspēku un mērķtiecību, bet ko tad, ja tā visa ir, tikai tu nezini- kā to likt lietā vai kur to izmantot. Tās ir bailes. Bailes no neveiksmes, kura piedzimst tajā brīdī, kad mēs pieļaujam neveiksmes iespējamību mūsu apziņā. Nav viegli ignorēt riska slikto pusi, jo tas pastāv, pat mums to neapzinoties.
Bez bailēm mūsos mājo arī nogurums. Nogurums no dzīvē nepieciešamās kaujas pēc izdzīvošanas. Tāpēc mēs slēpjamies, lai neviens nezinātu, vai tu vēl cīnies, vai arī jau esi uzvarēts. Nav viegli, bet patīkami, kas esi pārvarējis vēl vienu šķērsli. Tad dzimst pacilātība un drosme veikt neiespējamo. Ir vajadzīgs stimuls, diemžēl mēs par stimulu izvēlamies nepareizos mērķus vai vēlmes. Tas tāpēc, ka mēs vēl tikai meklējam to, kas mums sniegs mierinājumu, bet vai ir vērts to meklēt, jo kas būs tad, kad to atradīs? Vai dzīve iegūs kādu neaprakstāmu krāsu vai noskaņu, vai arī tev beidzot sekmēsies, nē, tā nebūs. Ir jānostiprina tie akmeņi, kas atbalsta un uztur tavu īsteno mērķi, par kura nozīmi tev nav ne mazākās sajēgas. Tu zini, ka tas tur ir, bet nelaid to ārā, tam ir jāpaliek tevī, tam tevī ir jāattīstās, lai varētu tevi virzīt uz priekšu, lai tu varētu realizēt sava lielā sapņa mazos, bet nozīmīgos apakšpunktus.
Visai bieži cīnoties par vietu zem saules mēs stumjam malā cilvēkus, bet ne jau vienkārši pastumjam, bet nogrūžam viņus no tās šaurās laipas, uz kuras ir vieta tikai vienam, bet vai nevar šo cilvēku apiet? Mēs tā nedarām, vieglāk ir nogrūst. Ko dara šis nogrūstais? Viņam zūd prieks, par paveikto, jo līdz šim viņš bija nozīmīgs tikai ar to, ko viņš bija paveicis vai dara citu labā, neviens jau neskatīsies tur dziļāk, lai jau paliek, kas katram iekšā, katrs pats labi zina. Un labi, ja zina, nav viegli to zināt, kad mūždien atgādina, ka tu būsi, tikai tad, kad tu darīsi, bet cilvēks jau dara, klusām. Tā kā to vajadzētu. Tā tikai mēs esam pieraduši kliegt par izdarīto vai paveikto.

Mēs krītam, lai zinātu, kā piecelties