Viņam bija neliels, un, dažkārt, nestāvēja. Tomēr arī reizēs, kad bij izdevies ļoti baudāmi, viņš neticēja. Teica, ka tēloju, jo gan jau patiesībā bij nožēlojami. Savus kompleksus viņš nerisināja, bet izlika ārā nepārtrauktās apsūdzības krāpšanā, fantāzijās, kurās es mīlējos ar viņa paziņu (kā viņš pats minēja - tam esot liels), vai, ka man maksā kāds cits par to, ka daru to ar viņu. Interesanti, ka biji tā samilejusies, ka visiem spēkiem ticēju, ka šis kādreiz beigsies, ka tie apsūdzību un pamešanas periodi ies prom. Bieži ignorēju savas sajūtas, kad bij slikti, bet glorificeju un paturēju atmiņā labos brīžus. Varētu teikt, ka diezgan slimīgi pieķēros labajiem brīžiem un savā galvā zīmēju to visu būšanu tā, it kā būtu ideāls pāris. Arī soctiklos reizēm liku tikai pozitīvus attēlus ar mums,jo likās, ka varbūt, ja ignorešu visas acimredzamās problēmas, tās kaut kur izzudīs. Secinājums: savas sajūtas jāņem vērā arī brīžos, kad tās gribas ignoret.