Nauda
Vakar vakarā domāju - kāpēc tomēr mans bijušais bija apsēsts ar domu, ka esmu pērkama sieviete un satiekos ar viņu dēļ naudas. Sanāk ka viņam galvā iestāstīta totāla kapitālisma hierarhija un apziņa par to, ka, ja viņam kopš bērnības nekas materiāls nav trūcis un šobrīd viņš var strādāt pieprasītā/labi apmaksātā profesijā, tātad viņš ir šīs hierarhijas augšējā galā. Savukārt, tāda kā es (obviously šajā hierarhijā zemāk stāvoša) - no laukiem, senčiem naudas kā jau laukos, profesionālā darbība mazāk stabila, šajā pasaulē vēlos pakāpties ar viņa palīdzību. Tātad, pēc viņa domām sanāk, ka nauda ir vienīgais, kas viņā var otram patikt. Atceros, kaut kad attiecību sākumā viņš vienreiz minēja, ka, ja paliks pavisam vientuļi, varētu nopirkt sievu no kādas trešās pasaules valsts.

Interesanti, jo es nekad neludzu sev neko izmaksāt, pat palīdzēju šim mazliet taupīgāk dzīvot (nedzert), iekrāt bik naudas un nomaksāt parādus (ar visu lielo algu šim bij parādi, jo ņēma kredītus plostu laikā). Protams, man likās patīkami, ka manam draugam laba alga,likās, ka varbūt varēšu vairāk laika veltīt rūpēm par mums un neņemt pilnīgi visus piedarbu utt. Tā, par laimi, bij īsa ilūzija.