Life under construction...

Es ik pa laikam atroku vienu un to pašu bedri. Jautājums - nafig?
Kapēc es tā daru?
Jā, tā ir tāda visnotaļ veca un padziļa bedre pilna ar visādiem mēsliem. BET. Man nav miera. Es par to nedomāju un neatceros, bet paiet laiks un es atkal tur lienu iekšā. Jēga? vai patiešām būšu savā ziņā kļuvusi par mazohisti? Arī tas ir iespējams.

Bet nu visdrīzāk ir vienkārši jāsaprot, ka ir bezdibeņi, kurus tik viegli neaizmūrēt pat ja sagāzt tajos tonnu ar cementu.Gan jau kādu dienu, bet nu es cenšos sevi disciplinēt un nebāzt savu degunu, kur nevajag...tikai reizēm.Pati nezinu -kāpēc.

Bet nu es dresēju sevi!
Jo kurš tad to darīs, ja ne es pati.
Jo iet gaudot uz Mēnesi būtu tupi un nožēlojami.
Gaudošana, čīkstēšana un sūdzēšanās vispār ir vienas no nožēlojamākajām cilvēciskajām izdarībām.
Tad nu jāaudzina rakaturs.

Ir tik daudz nepilnību, kas jānovērš.Vienkārši jāņem smilšpapīrs un jāslīpē, līdz nav vairs neviena negluduma.
Un tikai tā!

Es - mājās
Kaķi - mājās
I-nets- mājās.
Jā, man visi beidzot ir mājās :D

Bailes ir visdrausmigaakaa lieta pasaulee, un es vinjas necieshu, tachu pilniiba valjaa no taam arii nevar tikt.
Nu ko var baidiities? taa kaa mazs beerns!

To ko vajadzēja, tomēr izdarīju, bet neteikšu, ka jūtu 100% gandarījumu.

Kad man viss apniks, es arī kāpšu Vanšu tiltā, laikam gan vairāk tīri savā galvā, jo fiziski diez vai tālu tikšu.

Baigi daudz kas ievārīts... hvz kā lai ārā izvārās no tā visa. Tas būtu gs. izlaušanās.

Ko es daru un kā man iet?
Katru dienu jau savādāk, protams, te pa mākoņiem ar degunu braucu, te ar seju pa asfaltu.
Un tā tam laikam būs būt, jo tāda nu es vienkārši esmu - PAGAIDĀM.

Pēdējā laika atziņa - Mums ir jābūt tādiem, kādi gribam būt, nevis tādi kādi esam.
Un aizbildinājums ES TĀDS VIENKĀRŠI ESMU, UN TUR NEKO NEVAR PADARĪT - REĀLI IESŪKĀ! Tāpat kā visi pārējie aizbildinājumi - tādi kā, es nevaru, man nesanāk, man nav laika u.c.
Mēs kā narkomāni, kas dzīvo uz heroīna, dzīvojam paši uz saviem aizbildinājumiem, izdomājot vienu pēc otra, tā vietā,lai IETU UN DARĪTU!

Otrais punkts - ATRAST VAINĪGO! Vienmēr ir jāatrod kāds, kurš ir vainīgs -> Viņš, viņa, viņi,bērni, sievas un vīri, vecāki, smaga bērnība, dulla jaunība, laika apstākļi, nauda, valsts, valdība, birokrātija, kaut kā trūkums -> Bet pats galvenais ir atrast vainīgo! Vainīgo nav - ir izvēle CĪNĪTIES vai PAKĻAUTIES! Vai izdomāt aizbildinājumu!

Trešais punkts - EGO (isms) un f**** sevis žēlošana, bailes zaudēt, pašpārliecinātības trūkums, kompleksi, un viss cits aiz kā slēpties un ieņemt upura pozīciju.

Patiešām ir jāmācās DZĪVOT - NE eKSISTĒT.

Tas viss protams attiecās arī uz mani pašu - divi soļi atpakaļ - viens uz priekšu. Bet es mēģinu.Es mēģinu mēģināt, jo ar kaut ko taču ir jāsāk.

PS: Vakar kaķi sarijās balderijāņus un smērējās pa koridora grīdu :D Skats labs!

Man apbrīnojami patīk būt vienai pašai.Bija te viens tāds periods, kad ļoti nepatika, bet tagad atkal ir kā bērnībā, ka vislabāk jūtos esot viena pati.

ņemoties te ap numeroloģiju es sanāku skaitlis 5, un visu laiku domāju, ka ar mani jau nav tik izteikti, šī skaitļa raksturojums, un viņa nenormālā vajadzība pēc brīvības, bet tagad padomājot, es sapratu, ka esmu nenormāls brīvībmīlis, un ir tik daudz lietu, kas manī rada ierobežojuma sajūtu.

Man ir tik daudz lietu ar kurām man ir jātiek galā, bet es ne velna nedaru. Kapēc? Tapēc, ka tas iederās pie episkās cīņas pašai ar sevi. Reizēm uzvaru, reizēm atkāpjos, taču minimāls progress ir jūtams.

Ko lai vēl pasaka?
Izmalšu caur sevi to visu, tad arī pateikšu.

Gara stāvoklis no rīta bija tāds, ka ej un ošaujies kaut tūlīt pat, bet pēc veiksmīgas gulēšanas trolejbusā, kafijas, viss mainījās līdz nepazīšanai - es tomēr esmu no tiem cilvēkiem, kurš pārstāj normāli funkcionēt, ja nav pareizi izgulējies, man tas vienmēr uzdzen depresīvu nosakņojumu. Paguļu un uzreiz cits skats uz dzīvi.

Pagaidām ir kā ir, bet et nu saglabāju mieru. Ķert kaut kādās situācijās paniku jau ir 40% zaudējuma iespējas, jo no jebkuras bezizejas ir vismaz 2 izejas, kuras tikai tā uzreiz nevar ieraudzīt!

Nu lūk, kā lai to izdara? Kā? Bezizejas neesot, jo ja tāda ir, tas nozīmē, ka ir vēl vismaz 2 varianti, ko darī, tikai tie vēl nav redzami.

Esmu atkal atsākusi runāšanos soc. portālos. Laikam mani būs piemeklējusi virtuālā vientulība :D

Man laikam tād novēlot Jaunā gada iesākums, drīzāk, laikam mans Jaunais gads ir iestājies ar Pūķa valdīšanas sākumu, nevis vispasaules košanas dienu, kurai nav nekādas īpašas nozīmes. Galvā top dažādas apņemšanās, no kurām daļu, es jau esmu sākusi pildīt, tā lēnītēm, jo ar manu SO=NE=MC un NE 1.mājā, plus vēl AD=PL, lielas lietas tik ātri nevar pārmainīt, visam ir nepieciešama iekšēja sagatavošanās un morāla nobriešana. Un tag esmu kaut kur pašā sākuma posmā, kur ceļš vēl ir slidens, un jebkurā mirklī tā kāja var paslīdēt., bet nu domāsim tikai par to labāko! Es zinu, ka es rugulāri uzsāku, un man pat sanāk, bet agri vai vēlu tik un tā kaut kas mani velk atpakaļ, jo no saviem iekšējiem dēmoniem jau tik ātri neaizlaisties, bet nu katrā gadījumā vienmēr vajag mēģināt. Un tā kā šis ir mans Pūķa gads, es ticu, ka ap šī gad beigām būs notikušas daudzas pozitīvas pārmaiņas manī un līdz ar to arī manā apkārtējā vidē, jo - Mēs pievelkam to, kas esam mēs paši. Un mainīt varam tikai paši sevi, un tikai tad kaut kas mainīsies mūsu apkārtējā pasaulē - savādāk nekā.

Jo nav nekā traģiskāka dzīvē, kā velti izšķiests talants.
Nepietiek ar to, ka tev kaut kas ir un tu kaut ko vari, vai arī, ka kaut kad sen atpakaļ darīji kaut ko.
Svarīgi ir , kā ir tagad!
Vai tagad tu dari to, ko patiešām gribi?
Vai arī dari to, ko vajag darīt?
vai arī vienkārši nedari nekp un gaid, ka kaut kas notiks pat par sevi, bet, ja tā, tad ir liels risks, ka notiks ne tas labākais.
(Es esmu diezgan ilgi atradusies kaut kādā mistiskā gaidīšanas režīmā- gaidot NEKO. )

Un vispār pateicoties savai darba devējai, gan vienai,gan otrai ( jo kā zināms, cilvēkus mums dzīvē piespēlē tos, kurus tajā brīdī mums vajag) esmu sapratusi, kas notiek ilgtermiņā, ja neizmanto to, kas ir, ja haotiski mētājās pa dzīvi, klūpot un krītot, bet nekad tā arī nepadomājot, kas un kāpēc.
Dažu pazīstamu cilvēku iespaidā, esmu sapratusi, kas notiek, tad ja tu visu laiku baidies, un turies pie kaut kādas iluzoras stsbilitātes, kuras patiesībā nemaz nav. Tas ir tikai apslēpts pesimisms un neticība sev, kurai esam izdomājuši loģiskus attaisnojumus, lai tikai nekas nebūtu jāmaina.
Jā, jo drošāk ir tā kā ir, pat ja tas, kas ir galīgi nav tas, ko gribas. UN KURš IR TEICIS, KA NESANāKS?
Un tad tu paliec uz vietas stāvot, lēnām slīdot atpakaļ, laižot garām visādas fantastiskas izdevības, kuras tevi tā vien gaida. Un tad, kad daram, to, kas mums ir jādara, patiešām visi apstākļis sakārtojas tieši tā, kā tiem ir jāsakārtojas, un var notikt neiespējamais!
Galvenais ir UZDROšINāTIES un SāKT!

Tik daudz kas ir noriebies līdz klinķim, un tik daudz kas ir ielaists dziļi, dziļi, ka tagad ar steigu visas tā nezāles ir jāravē laukā, lai tur maz vēl kas varētu uzziedēt.
Bet nekad nav par vēlu pagriezties un uz otru pusi iet! Pamest visu un sākt no baltas lapas - vajag tikai drosmi un mazu devu izmisuma, kas iesper beidzot pa muti un pakaļu, lai tā lieta iet uz priekšu!

Jābeidz nīkšana,žēlošanās,vecu rētu knibināšana, veco pāridarījumu čemodāna apkārt staipīšana,pasīva lūkošanās no savas drošās, bet tumšās alas, ļaušanos citu ietekmei u.c., jo tas viss noved nekurienē - pilnīgā D****, kurā pēc tam var vai nu nolaist rokas un apmesties uz dzīvi vai arī atkal rāpties laukā.

Tā lūk! Tiek pasludināts iekšējais kara stāvoklis, nu drīzāk jau revolūcija - tirkīzzilā ( radošā).

Mēs nenovērtējam laiku, kas mums dots un cilvēkus arīdzen. Visu laiku šķiet, ka vēl priekšā tik daudz laika. BET.
Smagi maldāmies, bet neko nemainām šai sakarā. Ikdienišķi sīkumi spēj pāraugt lielos skandālos, un sīkumu pēc varam nerunāt n-tos gadus. Un tad vienā dienā tā visa var arī vairāk nebūt. Es vienmēr esmu atgriezusies pie šīs domas, cik patiesībā maz laika man/mums visiem ir. Lai ar daudzi mani bremzē, sakot, nu kur tad jāskrien? Kur?

Un cik daudz laika tiek nosists lieki, tukšumā. Drausmas. Par to vien man tagad nelabi metās. Kaut arīz zinu, ka viss iet savu gaitu, bet tāpat gribu apņemties, lieltot man atvēlēto laiku lietderīgi, jo es patiešām nezinu, cik ātri tas man var beigties. Un ja ne man, tad kādam no jums, cilvēkiem ar kuriem es sen neesmu tikusies vai runājusi...

Nedrīkst aizmirst, ka ne gulēt un baudīt esam atnākuši.
Jāpārstāj izvairīties no dzīves.


Zinu, ka nākšu šeit uz pasaules vēl un vēl, taču tādas reizes, kā šīs vairs nebūs nekad, un tas kas būs tad jau vēl nav svarīgi, taču, neaizmirstu arī to, ka tagad lieku tam visam pamatus.

Tā kā, pietiks gulēt! Ejam dzīvē!

Šodien visi citi ir izteikti nenormāli, agresīvi un visādi citādi dīvaini, man pašai it kā viss ok,diena laba, neskaitot, to, ka jāpacieš, citu nervu problēmas.

Tiktieshaam atkal salaa un pilniigaa aukstaa ziemaa.
Atkal.
:(

Seezhu un domaaju, kaadam ir labaak buut - mieriigam, delikaatam, ietureetam,elastiigam cilveekam VAI skaljam, prasiigam, nekauniigam, uzstaajiigam?

Meeginu kaut ko dariit peec saviem plaaniem, nekas nesanaak. vispaar nekaados raamjos neiekljaujos, peldu tikai maakonjos, un neteikshu, ka man tur buutu slikti, tikai nez kaapeec visa paareeja pasaule ar to nav mieraa, taa radot nemieru manii.

2011. pavadiits ne taa kaa es to gribeetu.gads jau nebija slikts, bet bez dzirksteles, taads velkamais, nobaalot uz 2010. fona, meerkis ir taads, lai shis 2012, buutu par 180 graadiem citaadaaks ( starp citu, nedriikst veeleeties paarmainjas par 360, jo tas noziime atgriezties atpakalj saakuma punktaa).

Vispaar nedaru to, kas man buutu jaadara. Gandriiz kaa par spiiti, daru to, ko nevajag dariit, un tad dusmojos pati uz sevi, kad esmu savaakusi sev veselu kaudzi daraamaa, kas luur uz mani ar baltu aci un gaida, kad es tam visam beidzot piekershos.
Peedeejo paaris gadu laikaa ir naacies iepaziities ar dazhaadaam savas personiibas schautneem, un protams, ne taam labaakajaam. Nee nu, ir jau bijis interesanti, un ir bijushas arii labas lietas, bet kopumaa, skatoties- Neapmierinosha uzvediiba.

Hmm...un ko lai tgad dara? Iipashi daudz variantu jau man, protams nav, ir vnk jaanjem un jaadara, jaakaapj paari pashai sev. Jo tikai un vieniigi es pati esmu sev vislielaakais ienaidnieks un bieds, bet ko lai padara, jo kaa zinaams aizbeegt no sevis man veel liidz shim nav sanaaci, lai ar vai kaa es buutu centusies to izdariit.

Bish jaapaarregulee tur smadzenees uz citu pusi.

Kaa savaadaak?

Shogad vasaraa beidzu skolu NR1. - It kaa esmu saakusi rakstiit savu diplomdarbu, bet protams, patiesiibaa velku gumiju, laikam gaidu maiju, lai vareetu pa galvu pa kaklu raut. Bet vispaar nee, ir pienaacis sho idiotisko paradumu izbeigt!
Skola NR2 - esmu bish sataisiijusi sev nevajadziigus paraadus, ne taadeelj, ka nebuut kko izdriijusi, bet taadeelj, ka esmu nenormaali haotisks cilveeks, un daru to, ko nevajag. Bet sheit variantu nav, kaa ieliidu, taa buus jaalien laukaa, lai vai kaa es atkal stieptu gumiju!
Teaatris - speeleeju jau izraades! Bet arii sheit pamaniijos stiept gumiju, un neaiziet uz visiem meeginaajumiem, un gandriiz beigaas aizlaizhoties no turienes prom. Bet nekaa, liku sev iet.
Darbi - Sheit it kaa viss ir ok :) Daru viss kaut kur viss kaut ko. Cilveeks emulaators,

Viss kaut kaa velkaas.

Nu bliin, tak savaacies vienreiz un izdari to kas ir jaaizdara!
Mana nesavaaktiiba ir sasniegusi savu augstaako pakaapi! Vnk panjemt un nopeert mani!

Liekam jaunu bildi iekšā!

Domu makonis-virpulis-TORNADO. Vajag atpusties no sevis.

rakājos pa MŪŽveciem dokumentiem un atradu. tagad pašai 'patīk ;D

Tu teici Aizmirst
Aizmirst!
Aiziet un mirt?
Nomirt viens otram?
Bet es negribu tevī mirt...
Es negribu pazust!
Kliegt un kliegt
Līdz beidzot sadzirdi mani
Es gribu trūkt!
Es gribu tev pietrūkt līdz ārprātam
Līdz tavam prātam varas nav!
Tā var?
Tu teici Pazuda, Izgaisa!
Tu teici vairs nav un nebūs...
Bet es taču paliku
Un
Nenomiru
Neaizmirsu!!!

Par ko lai raksta savu diplomdarbu? gaidīju,gaidīju i sagaidīju, tagad nevaru izdomāt!