Life under construction...

Moraļņix,viss kājām gaisā,es pat vairs nemaz necenšos visam izsekot līdzi.
Varbūt pēc aizbrauxanas-atbrauxanas kkas būs skaidrāks.
Man te anarhija iestājusies, esmu ārpus visiem rāmjiem izgājusi...
Hā,hā..
Tas no vienas puses ir drausmīgi, bet no otras da pajāt uz visu man pārmaiņas pēc.
Ir tik patīkami norauties no ķēdes, lai arī pilnīgi nepareizi.

nu jau pat man sāk likties, ka esmu dīvains cilvēks :D Kā tad nu vēl no malas tas varētu izskatīties. Labi, tā nemaz nav slikta lieta, trakāk ir būt parastam vai normālam.

20.12-07.01 manc ir braukt troļļus barot.

hmmm....Jo vairāk domā, jo mazāk saprot.

(Jā, šodien ir pilnmēness un sātaniskā diena, viss kā parasti :D Mazie, melnie draudziņi sēž man atkal blakus un šūpina savas mazās, melnās kājiņas JEB Mēs esam atnākuši :D )

Labi, pāris lietu man ir izkristalizējušās.
Būtībā arī tas ir DAUDZ.
Tagad es saprotu (kaut gan esmu to vienmēr zinājusi,bet ne vienmēr gribas to atzīt), ka tad, kad dzīve piespēlē, atrašanos ilgstošākā laikā tikai un vienīgi ar SEVI, kaut kas tai galvā, tomēr notiek.
( Un tagad man no tās kustības sāp galva,jeb varbūt no bezmiega, jeb no kaut kā cita)

Miegs it kā nāk, bet aizmigt grūti, un ja aizmiedz, tad 10x pamosties, un no rīta 6 acis vaļā, dari, ko gribi! ( Miegs jau sen vairs ar mani nedraudzējās, kā vajadzētu)

Sarakstīju sev megaahujenno plānu, ko un kā tālāk darīt, nu vismaz uz tuvāko laiku. Gaidu, kad varēšu tam ķerties klāt, pagaidām, darba lietu dēļ, nevaru, bet nu no 3dienas varētu sākt. Un būtībā, nevis varētu, bet nav daudz citu alternatīvu variantu. Kaut kā ir jāņem sevi pie dziesmas, jo kurš cits to darīs.
Jā, es labprāt pastāvētu te maliņā un pagaidītu, paskatītos, kas notiks tālāk,bet tad es saprotu, ka jau pārāk ilgi, esmu stāvējusi maliņā, un skatījusies uz visām pusēm.
Ilgstošu laiku bija tā strupceļa/krustceļu sajūta, kad stāvi kā muļķis krustojumā, un sen jau deg sarkanais, bet nekusties ne pa soli uz priekšu.

Vispār baigā tā Dzīve? Darīt viņai nav ko, kā reāli čakarēties un ironiski zoboties, par tādiem dundukiem kā es.

Tagad, man ir sajūta, ka tomēr esmu izkustējusies no sava statiskā novērotāja punkta. Nojausmas nav nekādas, muļķību, jau esmu paspējusi nostrādāt. (Kaut gan muļķība ir forša, sen jumts, tā nebija norauts :D Visu laiku tik tā nepārtrauktā smadzeņošana - tā it kā, viņa mani būtu pie kaut kā laba novedusi. Nē, nu ir jau, vienīgais, reizēm vajag bremzes atlaist, savādāk pārāk daudz spriedzes un aizmirstās dzīves garša, kurai patiesībā nav nekādas vainas, tikai visu laiku gribas to sarežģīt! )

Un tagad, es LūDZU, savu dārgo gribasspēku, neesi maita, un nepiečakarē mani, jo tagad viss ir atkarīgs, tikai un vienīgi no tevis. Un ņemot vērā, ka viņš man tāds nestabils radījums padevies - te kalnus gāž, te laižās lapās un nav atrodams - uz viņu paļauties nevar

Es skatos uz cilvēkiem, kam jaur 30, 40, 50, un kas tikai tad attopas, un es gribu attapties un mainīt TAGAD, ne tur pēc gadiem 5-15... Kamdēļ zaudēt laiku savam stulbumam? EGO? u.c?
Es jau saprotu, ka ir lietas, kas nāk ar gadiem un visu aptvert nemaz nav iespējams, un ir tie konkrētie grābekļi, ar kuriem jāatraujās pa seju, bet apzināties lietas, bet to visu ignorēt un gaidīt, kad tas viss vienkārši atrisināsies pats par sevi, tas ir pilnīgi idiotiski.
Ir lietas, kuras beidzot gribu nosaukt vārdos, nevis aizvērt acis un gaidīt, kad tās izgaisīs. UN ES TO DARĪSU, JO ES TO VARU!
Neteikšu, ka drausmīgi gribās, jo tas nav, tā baigi viegli, bet kā es vienmēr saku:" Tas ir tāpat kā taisīt špagatu, no sākuma sāp un ir grūti, bet, ja katru dienu cītīgi trennēties, tad agri vai vēlu, viņu var uztaisīt!"
Ar raksturu un iekšējo pasauli ir tieši tas pats!

Nu kaut kā tā.
(Iespējams pēc mēneša, es visu noliegšu un teikšu pavisam, ko citu, bet pagaidām, galvenais ir sakoncentrēties, sagrupēties un turpināt virzities)

Pedeeja laika apceres un variacijas par TEEMU, aizvien vairaak noved mani pie domas, ka es neredzu attieciibu jeegu, vismaz to attiecibu, kuras mees klasiski paziistam. Tas protams nav attiecinaams uz visiem cilveekiem, bet gan tikai un vieniigi uz mani, jo kameer lielaakaa dalja no mums njemas tikai un vieniigi ar pashu egoismu, par kaadaam attieciibaam mees vispaar varam runaat?
Varbuut vainiigs ir vecums? Bet par cik man naakaas briizhiem uztureeties arii pusmuuzha vecuma cilveeku sabiedriibaa, es saprotu, ka ar laiku jau nekad daudz nemainaas...Pievienojaas tikai vairaak reetu, bet vai saprashanas?

Mana saprashana pashlaik ir paarbuuves stadijaa...

Plānoju kļūt par egoisti, bet labā nozīmē.
Laiks pievērsties sev un savai dzīvei :)

Paskaloju smadzenes, palika labāk ap dūšu!

Vajag jau šad un tad tai patiesībai acīs palūkoties, lai ar kā negribās, lai ar kā ir vieglāk dzīvot tā kā pierasts. Kā man viens cilvēks teica šodien: " Katru dienu iet vienu un to pašu iemīto ceļu tikai tāpēc, ka tā ir ierasts, bet tas nenozīmē, ka šis ceļš vienmēr ir tas taisnākais un labākais."

Un visam kā vienmēr stāv pāri egoisms... Tas kurš diktē visus dzīves noteikumus. ko un kā darīt. Un tā teikt, pienācis laiks atkal rūdīt raksturu.

Un tagad es skatos uz daudz ko Savādāk! kas to lai zin vai pareizi vai nē, bet galvenais, ka Savādāk!!!! (Literāri pareizais vārds CITĀDĀK, man nekad nav bijis dvēselei tuvs :D )

Ja godīgi man viss ir tik ļoti apnicis un garlaicīgs...

Es ļoti labi saprotu, ka tas ir kaut kāds starpposms, starp veco un jauno.

Iespējams pagrieziena/pārlēciena punkts.
Sajūta kā būtu gaisā pakārta.

Es šodien iesprūdu savā vannas istabā. Bez sakariem. Mani izglāba zobubirste!

Brīžiem vēl uznāk tie panikas un histērijas momenti, bet kopumā pāri tam visam nolaižās rudenīgi vēss miers. Man liekas, ka tas ir labi :)

Viss ir viens reāls sviests, iestudēts un sastellēts, kā pienākās ar visiem aktieriem un dekorācijām. Un es šoreiz no skatītāju rindām pieceļos un aizeju prom no izrādes, jo man šī izrāde jau ir līdz kaklam!!!!

Man kaut kā vienmēr paveicās būt pa vidu visādām lietām, kas brīžiem skar gan mani, gan citus, bet nu kaut kā vienmēr gadās uzzināt to, ko citi zināt nedrīkst. varbūt vajadzētu, bet vai vienmēr no tā būs kāds labums?Jo reizēm ir labi, ka mēs kaut ko nezinām, kaut gan jau iepriekš esmu sapratusi un redzējusi, kā tas ir, kad tie little dirty secrets lien laukā ar noilgumu un ko tas dara ar cilvēkiem.

īsāk sakot par to sirdsapziņu, mana ir tāda gaužām bļaurīga, un tādēļ vairāk vai mazāk uzvedos godīgi, ir protams, kādas lietas 3-4, kuras esmu izdarījusi, un kuras pavisam noteikti darīt nevajadzēja, bet tonnu pašpārmetumu un kaut kādu samierināšanos esmu guvusi, varbūt vēl ne gluži piedošanu pati sev, bet nu vismaz apziņu, ka tā vairs nevēlos darīt, jo tas galīgi nav prāta darbs, bet tikai parāda, to cik liels gribasspēks pretoties kārdinājumiem.
šo piektdien es atkal izdarīju to, ko jau vienreiz pirms gadiem 3 izdarīju, un tas bija stulbi.
Tagad atkal, bet šoreiz man tā prāta pietika un, paldies dievam arī apstākļi bija citi, kaut gan ja godīgi man šķiet, ka tas vēl atkārtosies - izaicinājums, BET jau laicīgi esmu sev pieteikusi un ieskaidrojusi, ko tas nes aiz sevis, un ka tas viss nav tā vērts, lai aizsāktu tālāko lavīnu. cerams, ka man tā goda prāta pietiks, bet patiešām, jo es negribu būt ļauna.

Bet sastopoties ar svešām sirdsapziņām, saprotu, cik dažāda veida, izmēru un citu parametru tās ir. Citas ļoti pareizas, vairāk vai mazāk baltas, bet citas ir diezgan deformētas, un dzīvo pēc pavisam citiem noteikumiem, kaut gan man nav pārliecības, ka ja pret šiem cilvēkiem kāds izrīkotos līdzīgi, viņi domātu tāpat. Jo ir jau atšķirība starp daru ES, dara kāds CITS, vai dara MAN, jo tad, kad sāk darīt MAN, viedokļi par lietām kaut kā ļoti ātri mainās...
Bet nu tas tā.

īsāk sakot vakar iepazinos ar pāris svešām sirdsapziņām, noskurinājos riebumā, un sapratu, ka esmu vēl gan godīgs cilvēks, kgan kas to lai zin, arī man ir savi lielie melnie traipi, kurus cenšos dzēst, bet ne aizmirst, jo mācamies jau mēs no kļūdām, un pavisam bez tām nevar.

Es arī nenosodu nevienu, jo tā nav mana darīšana, un tas vecums ir pāri, kad vajadzēja maurot par katru lietu.
šajā gadījumā, ja to kāds uzzinās tas nodarīs lielu ļaunumu un sagādās daudz bēdu diezgan daudz cilvēkiem. Un šoreiz to patiesību es nevērtēju tik augstu, lai ar to tiktu nodarīts, tik daudz sāpju. To es arī beidzot esmu sapratusi.

Bet nu, interesanti iepazīties ar cilvēku dabu.

Ja tev liekas, ka dzīvo normālā vidē ar normāliem cilvēkiem, tad kā vienmēr tev atklās,ko tādu, kas parādīs to, ka tā absolūti nav. Valda mežoņu likumi un primitīva pasaules uztvere. Fui!!!
Aš nelabi sametās.
Būtībā nav, ko daudz te teikt.

Arī bagātie raud...
Pilnīgi vienalga cik tev ir naudas, tas tāpat neko pašā pamatā nemaina.

Pēdējā laikā vairāk kā parasti īsā laika posmā ir nācies sastapties ar egoismu, stereotipiem, aprobežotību un citām "foršām" cilvēku īpašībām. Oi, stāvi un brīnies, kā mēs visi uz vienas nabaga Zemes varam visi satilpt ar TĀDĀM LIELĀM PERSONĪBĀM!
Nē nu mana jau, protams, nav mazāka, neiešu jau sevi saulītē celt, bet cenšos izskaust visādas lietas, kas man citos krīt uz nerviem.
Lēnām.

Lai mums visiem ir jauks rudens :)

Ja vasaras sajūtu izdevās noķert tikai ap jūliju, tad rudens sajūta jau ar 1.septembri ir atnākusi zibenīgi.
Un rudens kā jau rudens, nāk ar savām garajām filozofiskajām un ap novembri ar depresīvajām pārdomām.
Un ja godīgi, es jau pat vairs nezinu, ko un kā domāt, ko un kā darīt. Viss. Kaut kāds atduršanās punkts. Visu laiku liekās, nu tik būs tas un šitais un tad jau viss atkal mainīsies, bet ta pēc kādām izmaiņām saproti, ka tas viss ir bijis kaut kāda procesa sastāvdaļa, un tāpat kā ar aisbergu, daudzi vēl slāņi zem ledusauksta ūdens, kurā tu katru reizi krīti kā no jauna.
Tas tāpat kā ar Latvijas valdību, kura katru gadu gatavojās ziemai, bet ziema tāpat vienmēr pamanās viņus pārsteigt nesagatavotus un katru reizi tā viņiem ir kā no jauna :D (par šito man vienmēr smiekli nāk)

Divas kāzas aizvadītas un trešās vēl priekšā. Ar katru saproti, ka tā precēšanās tikpat tāla kā Āfrika, jo ja mēs ņemam to tā nopietni, tad nezinu nevienu ar kuru būtu gatava tagad spert šo soli.
Jo var jau tupa saraxtīties vai pazīmēties baznīcā, bet ieklausoties mācītāja vārdos saproti, ka ņifiga, šito lietu tev vēl nepavilkt. Un precēties, lai pēc 2-3 gadi šķirtos, kam tas ir vajadzīgs? Un kā vispār var to drīt, ja pats kā bardaks un galvā bērnudārzs, kāda tur vēl ģimene un attiecības.
Jāiemācās vispār saprast, kas tas ir! Un es sāku mazliet apjaust, bet tas vēl neozīmē mācēt un varēt līdz tam vēl augt un augt.

Apmierinātība ar sevi uz šo brīdi ir 0 līmenī un es neteikšu, ka vaiga sviedros kaut ko darītu šajā jautājumā.
Ja visu laiku sitos ar galvu pret sienu, tad tagad esmu beidzot sapratusi, ka sēžu pie sienas ar muguru pret to.
Un ko tālāk? Nav ne jausmas.

Visi 20 gadus audzētie stereotipi un principi un citas muļķības un fantāzijas&ilūzijas ir noslaucītas līdz ar zemi. Stāvu kā balta lapa. It kā liekas, ka viss jau ir izplēsts un izdzēsts, tad vēl ik pa laikam saprotu, ka nekā, vēl ik pa brīdim kā muļķīte turos pie kaut kādām absurdām lietām.
Bet tagad es saprotu, ka tā ir labāk, jo uz veciem pamatiem jau nekā jauna neuzcelt.
'un uz dzīvi ir jāskatās skaidri un modri, ne kaut kur savās fantāzijās guļot un sapņojot. Jo nekas tāpat vien nenotiks.

Nu un tagad jau man sāk likties, ka esmu tikusi kādu milimetru no lejas uz augšu, bet ceļš vēl tāls.

\esmu reāli dusmīga un šoreiz pati uz sevi./
jāmaina tā dzīve vienreiz un par visām reizēm, cik var!!!
jo tālāk, jo trakāk!!!

Man ir fobija :D - bailes no ieskābuša piena, un es tāda neesmu vienīgā.
Un man nekad negribas viņu pagaršot, un draugs arī atsakās, un tad citreiz, kad pat termiņš vēl ir uz priekšu palicis, tas piens tik un tā ir skābs...
Un tā nu mēs stāvam minūtes desmit un mēģinam atrast kādu, kurš to pienu pagaršos.
Un tad es dzeru pienu,kurš ir normāls, bet tāpat liekas , ka kkas nav riktīgi, vot sviests :D

Tagad organizēju jau divas kāzas, un man patīk :) Nabaga vedēja jūk prātā, bet es ķeru kaifu, man patīk tā gatavošanās un svētku gaidas, un domas par to, cik forši būs un kā iepriecināt jauno pāri.

Būtu fantastiski, ja būtu iespēja izveidot savu pasākumu organizēšanas aģentūru. Bet nu kas to lai zin, varbūt pēc gadiem 5 :)
Galvenais ir process un kaifs, tas nekas, ka mega noskriešanās un negulētas naktis, sāpošas galvas un nogurums. Viss ir forši!
Esot tādā aizņemtībā, vismaz pašas galvā nelien nekādas glupības :))

Lielākā daļa cilvēku ir visnotaļ slinki un pārņemti tikai un vienīgi ar sevi, ar savām "spilgtajām" personībām, nespējot padomāt par citiem cilvēkiem.
Tas ir nožēlojami!

Šoreiz tas ir saistīts ar māsīcas kāzām, bet daudzi uzvedās tā it kā tā būtu viņu diena...
Man ir žēl māsīcas zaudēto nervu šūnu, bet kā es vienmēr saku, tā ir lieliska iespēja ieraudzīt, kas ir draugi un kas tikai par tādiem izliekās.

līdzīga situācija ir ar paziņas kāzām, kur vedēji laiž fufeli, kaut arī ir tuvi cilvēki.

Sapratu, ka ja nu gadījumā es kādreiz precēšos, tad pati sev visu taisīšu no A-Z, lai nav jākrāmējās ar visādiem egoisma pārņemtiem cilvēkiem.