![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ja vasaras sajūtu izdevās noķert tikai ap jūliju, tad rudens sajūta jau ar 1.septembri ir atnākusi zibenīgi.
Un rudens kā jau rudens, nāk ar savām garajām filozofiskajām un ap novembri ar depresīvajām pārdomām.
Un ja godīgi, es jau pat vairs nezinu, ko un kā domāt, ko un kā darīt. Viss. Kaut kāds atduršanās punkts. Visu laiku liekās, nu tik būs tas un šitais un tad jau viss atkal mainīsies, bet ta pēc kādām izmaiņām saproti, ka tas viss ir bijis kaut kāda procesa sastāvdaļa, un tāpat kā ar aisbergu, daudzi vēl slāņi zem ledusauksta ūdens, kurā tu katru reizi krīti kā no jauna.
Tas tāpat kā ar Latvijas valdību, kura katru gadu gatavojās ziemai, bet ziema tāpat vienmēr pamanās viņus pārsteigt nesagatavotus un katru reizi tā viņiem ir kā no jauna :D (par šito man vienmēr smiekli nāk)
Divas kāzas aizvadītas un trešās vēl priekšā. Ar katru saproti, ka tā precēšanās tikpat tāla kā Āfrika, jo ja mēs ņemam to tā nopietni, tad nezinu nevienu ar kuru būtu gatava tagad spert šo soli.
Jo var jau tupa saraxtīties vai pazīmēties baznīcā, bet ieklausoties mācītāja vārdos saproti, ka ņifiga, šito lietu tev vēl nepavilkt. Un precēties, lai pēc 2-3 gadi šķirtos, kam tas ir vajadzīgs? Un kā vispār var to drīt, ja pats kā bardaks un galvā bērnudārzs, kāda tur vēl ģimene un attiecības.
Jāiemācās vispār saprast, kas tas ir! Un es sāku mazliet apjaust, bet tas vēl neozīmē mācēt un varēt līdz tam vēl augt un augt.
Apmierinātība ar sevi uz šo brīdi ir 0 līmenī un es neteikšu, ka vaiga sviedros kaut ko darītu šajā jautājumā.
Ja visu laiku sitos ar galvu pret sienu, tad tagad esmu beidzot sapratusi, ka sēžu pie sienas ar muguru pret to.
Un ko tālāk? Nav ne jausmas.
Visi 20 gadus audzētie stereotipi un principi un citas muļķības un fantāzijas&ilūzijas ir noslaucītas līdz ar zemi. Stāvu kā balta lapa. It kā liekas, ka viss jau ir izplēsts un izdzēsts, tad vēl ik pa laikam saprotu, ka nekā, vēl ik pa brīdim kā muļķīte turos pie kaut kādām absurdām lietām.
Bet tagad es saprotu, ka tā ir labāk, jo uz veciem pamatiem jau nekā jauna neuzcelt.
'un uz dzīvi ir jāskatās skaidri un modri, ne kaut kur savās fantāzijās guļot un sapņojot. Jo nekas tāpat vien nenotiks.
Nu un tagad jau man sāk likties, ka esmu tikusi kādu milimetru no lejas uz augšu, bet ceļš vēl tāls.
Un rudens kā jau rudens, nāk ar savām garajām filozofiskajām un ap novembri ar depresīvajām pārdomām.
Un ja godīgi, es jau pat vairs nezinu, ko un kā domāt, ko un kā darīt. Viss. Kaut kāds atduršanās punkts. Visu laiku liekās, nu tik būs tas un šitais un tad jau viss atkal mainīsies, bet ta pēc kādām izmaiņām saproti, ka tas viss ir bijis kaut kāda procesa sastāvdaļa, un tāpat kā ar aisbergu, daudzi vēl slāņi zem ledusauksta ūdens, kurā tu katru reizi krīti kā no jauna.
Tas tāpat kā ar Latvijas valdību, kura katru gadu gatavojās ziemai, bet ziema tāpat vienmēr pamanās viņus pārsteigt nesagatavotus un katru reizi tā viņiem ir kā no jauna :D (par šito man vienmēr smiekli nāk)
Divas kāzas aizvadītas un trešās vēl priekšā. Ar katru saproti, ka tā precēšanās tikpat tāla kā Āfrika, jo ja mēs ņemam to tā nopietni, tad nezinu nevienu ar kuru būtu gatava tagad spert šo soli.
Jo var jau tupa saraxtīties vai pazīmēties baznīcā, bet ieklausoties mācītāja vārdos saproti, ka ņifiga, šito lietu tev vēl nepavilkt. Un precēties, lai pēc 2-3 gadi šķirtos, kam tas ir vajadzīgs? Un kā vispār var to drīt, ja pats kā bardaks un galvā bērnudārzs, kāda tur vēl ģimene un attiecības.
Jāiemācās vispār saprast, kas tas ir! Un es sāku mazliet apjaust, bet tas vēl neozīmē mācēt un varēt līdz tam vēl augt un augt.
Apmierinātība ar sevi uz šo brīdi ir 0 līmenī un es neteikšu, ka vaiga sviedros kaut ko darītu šajā jautājumā.
Ja visu laiku sitos ar galvu pret sienu, tad tagad esmu beidzot sapratusi, ka sēžu pie sienas ar muguru pret to.
Un ko tālāk? Nav ne jausmas.
Visi 20 gadus audzētie stereotipi un principi un citas muļķības un fantāzijas&ilūzijas ir noslaucītas līdz ar zemi. Stāvu kā balta lapa. It kā liekas, ka viss jau ir izplēsts un izdzēsts, tad vēl ik pa laikam saprotu, ka nekā, vēl ik pa brīdim kā muļķīte turos pie kaut kādām absurdām lietām.
Bet tagad es saprotu, ka tā ir labāk, jo uz veciem pamatiem jau nekā jauna neuzcelt.
'un uz dzīvi ir jāskatās skaidri un modri, ne kaut kur savās fantāzijās guļot un sapņojot. Jo nekas tāpat vien nenotiks.
Nu un tagad jau man sāk likties, ka esmu tikusi kādu milimetru no lejas uz augšu, bet ceļš vēl tāls.