Life under construction...

Kad vienā brīdī liekas, ka viss ir kārtībā, tad nākamais brīdis jau parāda, ko citu. \

Un izveidojās konkrētas sajūtas un priekšstats par to kāda tā dzīve patiesībā ir.
Nekādas kārtības nav.

Ir tikai spēja balansēt pa vidu.
Krist un rāpties atpakaļ.
Šajā brīdī visa kā ir par daudz.
Sēžu un vāros savā katlā viena pati ar sevi.

Grozies kā gribi,tomēr katram pašam ar saviem prusakiem galvā jātiek galā!!!

Kapa klusums jeb klusums pirms vētras?Butiba ir vienalga, jo klusums ir visbiedejoshakais no visiem!Varbut tieši tāpēc es vienmēr tik skaļi kliedzu,jo kad apklustu,tas jau ir pedejais punkts.visgrutak ir tad kad otrs kluse,kaut labak butu kliedzis.Es kluseju,jo visu citu iespejamo slikto es jau esmu izdarijusi!.Man patik ir krieviem tada fraze "tihij uzhas" tieshi ta ari ir!

Pašlaik negribas neko.Vienīgi varētu ņemt un izgaist,kas visticamāk arī būs jādara.

un tad pienāk tāds mirklis, kad vairs nav ko teikt, vairs nav neviena paša vārda, kas spētu kko izteikt.Tā ir dzīve, un tādi ir cilvēki.Tādi esam mēs!Labi un slikti vienlaicīgi.
Un tad dzīvē notiek dažādi notikumi, kas liek tev viss kaut ko pārdomāt no visām pusēm, arī par sevi pašu.šoreiz manī ir aizdomīgs klusums,neviens tur iekšā neko nesaka, it kā viss būtu noticis tā kā tam būtu jānotiek.Katrai situācijai ir savs sākums un gals jeb pagrieziena punkts.Un visi burbuļi reiz plīst un aiziet pa gaisu.

Eh...es pat nezinu kā lai pie tā visa pieiet, un kā lai izvērtē.Es tikai saprotu to, cik ļoti es esmu mainījusies jeb drīzāk laikam jau iepazinusi kkādas savas personības šķautnes.Un to kāda ir mana attieksme pret daudzām lietām.Maļoties caur saviem elles lokiem, es pati vairs sevi nepazīstu.
Nu jā.. atgriezīšos pie tās vietas, kur es nezinu, ko lai saka...Un man nav ne mazākās nojausmas, kas tagad notiks!Bet notiks! Un visi dabūs pēc nopelniem, ar mani priekšgalā!Jo šoreiz es spēlēju sliktā lomu..Tāda nu es esmu!
Cik varu būt laba, tieši tikpat ļauna es arī varu būt, kā izrādās.Un kā izrādās bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, jo iespējams, visu šo gadu laikā es esmu zaudējusi kkādu daļu savas muļķīgās cilvēciskās uztveres.Tagad lietām vairāk pieeju no augšas.Vispār iekšā tagad ir tukšums un nevienas pašas emocijas, tas mazliet biedē.

Ir kaut kas pēc kā ļoti ilgojos un kā man pietrūkst,un neviens neuzminēs, kas tas ir, jo tas ir liels un foršs, un tai pat laikā megasarežģīts noslēpums.

Kopš septembra ir noticis tik daudz visa kā,ka es esmu visnotaļ izbrīnīta PAR VISU. Un to, lai cik mēs sev neliktos pašpietiekami un visu zinoši pārgudreļi, vēl aizvien dzīve pamanās paņemt un nolikt uz pauzes. Un tad nu mini kā ir labāk? Sēdēt iespiestai stūrī, brīnīties krustcelēs sēdēt uz jumta vilcienam. nu man kā jau laikam avantūristei, kā izrādās, kgan man vēl joprojām šī vārda definīcija nav īsti skaidra līdz galam, bet nu kaut kā tā varētu būt.
Jā daudz kas ir ļoti mainījies, un arī to ir diezgan grūti nodefinēt uz kuru pusi.Iepriekšējos gadus nācās dzīvot tādā pozitīvo emociju pusbadā, šķiet tagad kopš septembra, esmu paspējusi dabūt visu šo 4-5 gadu devu uzreiz, tādēļ jumts principā jau sen ir aizbraucis.

a vot tagad es esmu reāli dusmīga uz tiem ,kas tur augšā sēž. Vispār nav smieklīgi! pat ne mazliet!

Par daudz UR pār MO.

kaut kā viss bija ok. un tad paņēmās un sajājās. Un pa virsu visam panikas lēkmes! Nu jauki, ko lai vēl saka...

Tagad jāizdomā jauna stratēģija!

Gribu pamosties! Un tā lai viss kas noticis nekad nebūtu bijis! Bet šoreiz es nepamodīšos...

Izrādās, ka es esmu baigā pareizā meitene, brīžiem :D

Un tad pie dažiem konkrētiem aspektiem visa morāle u.c iet pastaigāties, jocīgi, ka tā.

Es zinu, ka nāve tās ir tikai nākamo durvju atvēršana. Bet kaut kā tas liek aizdomāties par šo patreizējo ceļu. Ir cilvēki, kuru nāves mani neaizskar, bet ir tādi, kas gribot negribot, uzsit emociju un pārdomu vilni.

Viss lenām virzās uz augšu. man ir aizdomas,ka šis būs labs gads.Tāda man iekšā, tā kņudošā sajūta, kas ir pirms labiem notikumiem.Pārmaiņas pēc viss ir mierīgi, vairāk vai mazāk, palēnām.

brrr...uzmetās drebulis-riebulis.jāiet ātrāk gulēt,lai šodiena būtu beigusies!Vakarā nepārāk labas domas man galvā sanākušas.

Murrrr... forša diena!
Ir tik patīkami zaudēt realitātes sajūtu un būt 10 cm virs zemes :P Un tas ir iespējams, un viss ir pavisam vienkārši!
Šodien visu dienu muļķīgi smaidīju :) un bija tik forši :P
Nu īsāk sakot, uzredzēšanos, mans dārgais jumt, vari atpakaļ nebraukt :)

Ir mērķis!

Pārstāt darīt tās nevajadzīgās lietas,kuras es joprojām vēl daru,pati sev nezināmu iemeslu pēc.
Vienkārši beigt!
Jo es to varu, un man ir raksturs,vismaz kādreiz bija,tagad gan nav sen manīts, tā pa īstam,bet gan jau izlīdīs!

Kaut ko mainīt var tikai darot - ne plānojot, ne sapņojot, ne domājot, ne runājot, ne žēlojoties un čīkstot, ne gaidot, ne sūdzoties.
NU NEKĀ CITĀDĀK, KĀ TIKAI PIECEĻOT SAVU F*** DIBENU UN DAROT (GAN BURTISKĀ,GAN PĀRNESTĀ NOZĪMĒ)

Viss! pietiks pārlasīt atkal un atkal un atkal to veco grāmatu un meklēt tajā sazin ko, ja uz galda ir kaudze ar jaunām.
Ir pienācis laiks izšķirot cilvēkus,lietas,situācija un vietas - uztaisīt pirms pavasara ģenerāltīrīšanu.

Un visu sākt tieši TAGAD!

BRĪVĪBA - mans vismīļākais vārds pēdējā laikā :)

Un pie kājas visu pārējo, jo tas vairs nav svarīgi un aktuāli.

Visnotaļ bezjēdzīgi izbraukājusies. Nu ok, ne galīgi, sapratu jau sapratu, kas man jāsaprot. Un tagad esmu atpakaļ un stāvu 0 punktā.Kā man teica sūdīgāk esot būt mīnusā. Jā, piekrītu. Bet 0 punktā ar tā kaut kā nekā.
Šogad man paliek 25. FUCK!
Bet prātiņa kā nav, tā nav.

Neko nedaru, neko negribu, neko nezinu,nekas nesanāk - vot tāda nu es esmu. Nu patiesībā jau neesmu,bet izliekos, ka esmu.

Un ko ar mani darīt?
Nu lūk, es pat jau vairs nezinu, ko ar sevi izdarīt, beigās tāpat es kaut kā pamanos izlavierēt visam cauri un neklausīt pati sevi. Iebrāžas caurvējš galvā, un viss, dari, ko tu gribi, neder ne draudi, ne sodi, nekādas disciplīnas, dara, kas ienāk prātā, kaut gan man liekas, ka ar prātu tam visam nav nekāda sakara.

Un tātad šī gada jautājums un būtībā uzdevums - Vai es spēšu sevi pāraudzināt?

šodien ir tāda diena, kad man tik daudz kas riebjās! Pārāk daudz visa kā un tai pat laikā nekā. Dzīves "fantastiskā" humora izjūta un joks, kas ir iztrādāts vairs pat nav smieklīgi, liekas, kur nu vēl tālāk var iet? Varēja tak izdomāt kko iņčigāku, bet nē, vajag tak piedurties.
No otras puses tik labi kā ir tagad nav bijis ļoti sen...
Ja es kādam šito stāstu izstāstītu :D gandrīz kā "Ugunsgrēks" :D bet to nevar stāstīt nevienam. Tas ir mans forši mokošais noslēpums!

Sajūta kā sēžot karuselī, viss tā griežas, ka vairs neizsekot. Man ir jānonāk pie kaut kā, beidzot! Un man nav nekādas nojausmas pie kā! Visi mistiskie plāni pelnos. Varētu plāns būt atrast plānu.

brrrr... besī ārā viss!