![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
hmmm....Jo vairāk domā, jo mazāk saprot.
(Jā, šodien ir pilnmēness un sātaniskā diena, viss kā parasti :D Mazie, melnie draudziņi sēž man atkal blakus un šūpina savas mazās, melnās kājiņas JEB Mēs esam atnākuši :D )
Labi, pāris lietu man ir izkristalizējušās.
Būtībā arī tas ir DAUDZ.
Tagad es saprotu (kaut gan esmu to vienmēr zinājusi,bet ne vienmēr gribas to atzīt), ka tad, kad dzīve piespēlē, atrašanos ilgstošākā laikā tikai un vienīgi ar SEVI, kaut kas tai galvā, tomēr notiek.
( Un tagad man no tās kustības sāp galva,jeb varbūt no bezmiega, jeb no kaut kā cita)
Miegs it kā nāk, bet aizmigt grūti, un ja aizmiedz, tad 10x pamosties, un no rīta 6 acis vaļā, dari, ko gribi! ( Miegs jau sen vairs ar mani nedraudzējās, kā vajadzētu)
Sarakstīju sev megaahujenno plānu, ko un kā tālāk darīt, nu vismaz uz tuvāko laiku. Gaidu, kad varēšu tam ķerties klāt, pagaidām, darba lietu dēļ, nevaru, bet nu no 3dienas varētu sākt. Un būtībā, nevis varētu, bet nav daudz citu alternatīvu variantu. Kaut kā ir jāņem sevi pie dziesmas, jo kurš cits to darīs.
Jā, es labprāt pastāvētu te maliņā un pagaidītu, paskatītos, kas notiks tālāk,bet tad es saprotu, ka jau pārāk ilgi, esmu stāvējusi maliņā, un skatījusies uz visām pusēm.
Ilgstošu laiku bija tā strupceļa/krustceļu sajūta, kad stāvi kā muļķis krustojumā, un sen jau deg sarkanais, bet nekusties ne pa soli uz priekšu.
Vispār baigā tā Dzīve? Darīt viņai nav ko, kā reāli čakarēties un ironiski zoboties, par tādiem dundukiem kā es.
Tagad, man ir sajūta, ka tomēr esmu izkustējusies no sava statiskā novērotāja punkta. Nojausmas nav nekādas, muļķību, jau esmu paspējusi nostrādāt. (Kaut gan muļķība ir forša, sen jumts, tā nebija norauts :D Visu laiku tik tā nepārtrauktā smadzeņošana - tā it kā, viņa mani būtu pie kaut kā laba novedusi. Nē, nu ir jau, vienīgais, reizēm vajag bremzes atlaist, savādāk pārāk daudz spriedzes un aizmirstās dzīves garša, kurai patiesībā nav nekādas vainas, tikai visu laiku gribas to sarežģīt! )
Un tagad, es LūDZU, savu dārgo gribasspēku, neesi maita, un nepiečakarē mani, jo tagad viss ir atkarīgs, tikai un vienīgi no tevis. Un ņemot vērā, ka viņš man tāds nestabils radījums padevies - te kalnus gāž, te laižās lapās un nav atrodams - uz viņu paļauties nevar
Es skatos uz cilvēkiem, kam jaur 30, 40, 50, un kas tikai tad attopas, un es gribu attapties un mainīt TAGAD, ne tur pēc gadiem 5-15... Kamdēļ zaudēt laiku savam stulbumam? EGO? u.c?
Es jau saprotu, ka ir lietas, kas nāk ar gadiem un visu aptvert nemaz nav iespējams, un ir tie konkrētie grābekļi, ar kuriem jāatraujās pa seju, bet apzināties lietas, bet to visu ignorēt un gaidīt, kad tas viss vienkārši atrisināsies pats par sevi, tas ir pilnīgi idiotiski.
Ir lietas, kuras beidzot gribu nosaukt vārdos, nevis aizvērt acis un gaidīt, kad tās izgaisīs. UN ES TO DARĪSU, JO ES TO VARU!
Neteikšu, ka drausmīgi gribās, jo tas nav, tā baigi viegli, bet kā es vienmēr saku:" Tas ir tāpat kā taisīt špagatu, no sākuma sāp un ir grūti, bet, ja katru dienu cītīgi trennēties, tad agri vai vēlu, viņu var uztaisīt!"
Ar raksturu un iekšējo pasauli ir tieši tas pats!
Nu kaut kā tā.
(Iespējams pēc mēneša, es visu noliegšu un teikšu pavisam, ko citu, bet pagaidām, galvenais ir sakoncentrēties, sagrupēties un turpināt virzities)
(Jā, šodien ir pilnmēness un sātaniskā diena, viss kā parasti :D Mazie, melnie draudziņi sēž man atkal blakus un šūpina savas mazās, melnās kājiņas JEB Mēs esam atnākuši :D )
Labi, pāris lietu man ir izkristalizējušās.
Būtībā arī tas ir DAUDZ.
Tagad es saprotu (kaut gan esmu to vienmēr zinājusi,bet ne vienmēr gribas to atzīt), ka tad, kad dzīve piespēlē, atrašanos ilgstošākā laikā tikai un vienīgi ar SEVI, kaut kas tai galvā, tomēr notiek.
( Un tagad man no tās kustības sāp galva,jeb varbūt no bezmiega, jeb no kaut kā cita)
Miegs it kā nāk, bet aizmigt grūti, un ja aizmiedz, tad 10x pamosties, un no rīta 6 acis vaļā, dari, ko gribi! ( Miegs jau sen vairs ar mani nedraudzējās, kā vajadzētu)
Sarakstīju sev megaahujenno plānu, ko un kā tālāk darīt, nu vismaz uz tuvāko laiku. Gaidu, kad varēšu tam ķerties klāt, pagaidām, darba lietu dēļ, nevaru, bet nu no 3dienas varētu sākt. Un būtībā, nevis varētu, bet nav daudz citu alternatīvu variantu. Kaut kā ir jāņem sevi pie dziesmas, jo kurš cits to darīs.
Jā, es labprāt pastāvētu te maliņā un pagaidītu, paskatītos, kas notiks tālāk,bet tad es saprotu, ka jau pārāk ilgi, esmu stāvējusi maliņā, un skatījusies uz visām pusēm.
Ilgstošu laiku bija tā strupceļa/krustceļu sajūta, kad stāvi kā muļķis krustojumā, un sen jau deg sarkanais, bet nekusties ne pa soli uz priekšu.
Vispār baigā tā Dzīve? Darīt viņai nav ko, kā reāli čakarēties un ironiski zoboties, par tādiem dundukiem kā es.
Tagad, man ir sajūta, ka tomēr esmu izkustējusies no sava statiskā novērotāja punkta. Nojausmas nav nekādas, muļķību, jau esmu paspējusi nostrādāt. (Kaut gan muļķība ir forša, sen jumts, tā nebija norauts :D Visu laiku tik tā nepārtrauktā smadzeņošana - tā it kā, viņa mani būtu pie kaut kā laba novedusi. Nē, nu ir jau, vienīgais, reizēm vajag bremzes atlaist, savādāk pārāk daudz spriedzes un aizmirstās dzīves garša, kurai patiesībā nav nekādas vainas, tikai visu laiku gribas to sarežģīt! )
Un tagad, es LūDZU, savu dārgo gribasspēku, neesi maita, un nepiečakarē mani, jo tagad viss ir atkarīgs, tikai un vienīgi no tevis. Un ņemot vērā, ka viņš man tāds nestabils radījums padevies - te kalnus gāž, te laižās lapās un nav atrodams - uz viņu paļauties nevar
Es skatos uz cilvēkiem, kam jaur 30, 40, 50, un kas tikai tad attopas, un es gribu attapties un mainīt TAGAD, ne tur pēc gadiem 5-15... Kamdēļ zaudēt laiku savam stulbumam? EGO? u.c?
Es jau saprotu, ka ir lietas, kas nāk ar gadiem un visu aptvert nemaz nav iespējams, un ir tie konkrētie grābekļi, ar kuriem jāatraujās pa seju, bet apzināties lietas, bet to visu ignorēt un gaidīt, kad tas viss vienkārši atrisināsies pats par sevi, tas ir pilnīgi idiotiski.
Ir lietas, kuras beidzot gribu nosaukt vārdos, nevis aizvērt acis un gaidīt, kad tās izgaisīs. UN ES TO DARĪSU, JO ES TO VARU!
Neteikšu, ka drausmīgi gribās, jo tas nav, tā baigi viegli, bet kā es vienmēr saku:" Tas ir tāpat kā taisīt špagatu, no sākuma sāp un ir grūti, bet, ja katru dienu cītīgi trennēties, tad agri vai vēlu, viņu var uztaisīt!"
Ar raksturu un iekšējo pasauli ir tieši tas pats!
Nu kaut kā tā.
(Iespējams pēc mēneša, es visu noliegšu un teikšu pavisam, ko citu, bet pagaidām, galvenais ir sakoncentrēties, sagrupēties un turpināt virzities)