Life under construction...

Mēs nenovērtējam laiku, kas mums dots un cilvēkus arīdzen. Visu laiku šķiet, ka vēl priekšā tik daudz laika. BET.
Smagi maldāmies, bet neko nemainām šai sakarā. Ikdienišķi sīkumi spēj pāraugt lielos skandālos, un sīkumu pēc varam nerunāt n-tos gadus. Un tad vienā dienā tā visa var arī vairāk nebūt. Es vienmēr esmu atgriezusies pie šīs domas, cik patiesībā maz laika man/mums visiem ir. Lai ar daudzi mani bremzē, sakot, nu kur tad jāskrien? Kur?

Un cik daudz laika tiek nosists lieki, tukšumā. Drausmas. Par to vien man tagad nelabi metās. Kaut arīz zinu, ka viss iet savu gaitu, bet tāpat gribu apņemties, lieltot man atvēlēto laiku lietderīgi, jo es patiešām nezinu, cik ātri tas man var beigties. Un ja ne man, tad kādam no jums, cilvēkiem ar kuriem es sen neesmu tikusies vai runājusi...

Nedrīkst aizmirst, ka ne gulēt un baudīt esam atnākuši.
Jāpārstāj izvairīties no dzīves.


Zinu, ka nākšu šeit uz pasaules vēl un vēl, taču tādas reizes, kā šīs vairs nebūs nekad, un tas kas būs tad jau vēl nav svarīgi, taču, neaizmirstu arī to, ka tagad lieku tam visam pamatus.

Tā kā, pietiks gulēt! Ejam dzīvē!