Life under construction...

Es ik pa laikam atroku vienu un to pašu bedri. Jautājums - nafig?
Kapēc es tā daru?
Jā, tā ir tāda visnotaļ veca un padziļa bedre pilna ar visādiem mēsliem. BET. Man nav miera. Es par to nedomāju un neatceros, bet paiet laiks un es atkal tur lienu iekšā. Jēga? vai patiešām būšu savā ziņā kļuvusi par mazohisti? Arī tas ir iespējams.

Bet nu visdrīzāk ir vienkārši jāsaprot, ka ir bezdibeņi, kurus tik viegli neaizmūrēt pat ja sagāzt tajos tonnu ar cementu.Gan jau kādu dienu, bet nu es cenšos sevi disciplinēt un nebāzt savu degunu, kur nevajag...tikai reizēm.Pati nezinu -kāpēc.

Bet nu es dresēju sevi!
Jo kurš tad to darīs, ja ne es pati.
Jo iet gaudot uz Mēnesi būtu tupi un nožēlojami.
Gaudošana, čīkstēšana un sūdzēšanās vispār ir vienas no nožēlojamākajām cilvēciskajām izdarībām.
Tad nu jāaudzina rakaturs.

Ir tik daudz nepilnību, kas jānovērš.Vienkārši jāņem smilšpapīrs un jāslīpē, līdz nav vairs neviena negluduma.
Un tikai tā!