Esmu atkal atsākusi runāšanos soc. portālos. Laikam mani būs piemeklējusi virtuālā vientulība :D
Man laikam tād novēlot Jaunā gada iesākums, drīzāk, laikam mans Jaunais gads ir iestājies ar Pūķa valdīšanas sākumu, nevis vispasaules košanas dienu, kurai nav nekādas īpašas nozīmes. Galvā top dažādas apņemšanās, no kurām daļu, es jau esmu sākusi pildīt, tā lēnītēm, jo ar manu SO=NE=MC un NE 1.mājā, plus vēl AD=PL, lielas lietas tik ātri nevar pārmainīt, visam ir nepieciešama iekšēja sagatavošanās un morāla nobriešana. Un tag esmu kaut kur pašā sākuma posmā, kur ceļš vēl ir slidens, un jebkurā mirklī tā kāja var paslīdēt., bet nu domāsim tikai par to labāko! Es zinu, ka es rugulāri uzsāku, un man pat sanāk, bet agri vai vēlu tik un tā kaut kas mani velk atpakaļ, jo no saviem iekšējiem dēmoniem jau tik ātri neaizlaisties, bet nu katrā gadījumā vienmēr vajag mēģināt. Un tā kā šis ir mans Pūķa gads, es ticu, ka ap šī gad beigām būs notikušas daudzas pozitīvas pārmaiņas manī un līdz ar to arī manā apkārtējā vidē, jo - Mēs pievelkam to, kas esam mēs paši. Un mainīt varam tikai paši sevi, un tikai tad kaut kas mainīsies mūsu apkārtējā pasaulē - savādāk nekā.
Jo nav nekā traģiskāka dzīvē, kā velti izšķiests talants.
Nepietiek ar to, ka tev kaut kas ir un tu kaut ko vari, vai arī, ka kaut kad sen atpakaļ darīji kaut ko.
Svarīgi ir , kā ir tagad!
Vai tagad tu dari to, ko patiešām gribi?
Vai arī dari to, ko vajag darīt?
vai arī vienkārši nedari nekp un gaid, ka kaut kas notiks pat par sevi, bet, ja tā, tad ir liels risks, ka notiks ne tas labākais.
(Es esmu diezgan ilgi atradusies kaut kādā mistiskā gaidīšanas režīmā- gaidot NEKO. )
Un vispār pateicoties savai darba devējai, gan vienai,gan otrai ( jo kā zināms, cilvēkus mums dzīvē piespēlē tos, kurus tajā brīdī mums vajag) esmu sapratusi, kas notiek ilgtermiņā, ja neizmanto to, kas ir, ja haotiski mētājās pa dzīvi, klūpot un krītot, bet nekad tā arī nepadomājot, kas un kāpēc.
Dažu pazīstamu cilvēku iespaidā, esmu sapratusi, kas notiek, tad ja tu visu laiku baidies, un turies pie kaut kādas iluzoras stsbilitātes, kuras patiesībā nemaz nav. Tas ir tikai apslēpts pesimisms un neticība sev, kurai esam izdomājuši loģiskus attaisnojumus, lai tikai nekas nebūtu jāmaina.
Jā, jo drošāk ir tā kā ir, pat ja tas, kas ir galīgi nav tas, ko gribas. UN KURš IR TEICIS, KA NESANāKS?
Un tad tu paliec uz vietas stāvot, lēnām slīdot atpakaļ, laižot garām visādas fantastiskas izdevības, kuras tevi tā vien gaida. Un tad, kad daram, to, kas mums ir jādara, patiešām visi apstākļis sakārtojas tieši tā, kā tiem ir jāsakārtojas, un var notikt neiespējamais!
Galvenais ir UZDROšINāTIES un SāKT!
Tik daudz kas ir noriebies līdz klinķim, un tik daudz kas ir ielaists dziļi, dziļi, ka tagad ar steigu visas tā nezāles ir jāravē laukā, lai tur maz vēl kas varētu uzziedēt.
Bet nekad nav par vēlu pagriezties un uz otru pusi iet! Pamest visu un sākt no baltas lapas - vajag tikai drosmi un mazu devu izmisuma, kas iesper beidzot pa muti un pakaļu, lai tā lieta iet uz priekšu!
Jābeidz nīkšana,žēlošanās,vecu rētu knibināšana, veco pāridarījumu čemodāna apkārt staipīšana,pasīva lūkošanās no savas drošās, bet tumšās alas, ļaušanos citu ietekmei u.c., jo tas viss noved nekurienē - pilnīgā D****, kurā pēc tam var vai nu nolaist rokas un apmesties uz dzīvi vai arī atkal rāpties laukā.
Tā lūk! Tiek pasludināts iekšējais kara stāvoklis, nu drīzāk jau revolūcija - tirkīzzilā ( radošā).
Man laikam tād novēlot Jaunā gada iesākums, drīzāk, laikam mans Jaunais gads ir iestājies ar Pūķa valdīšanas sākumu, nevis vispasaules košanas dienu, kurai nav nekādas īpašas nozīmes. Galvā top dažādas apņemšanās, no kurām daļu, es jau esmu sākusi pildīt, tā lēnītēm, jo ar manu SO=NE=MC un NE 1.mājā, plus vēl AD=PL, lielas lietas tik ātri nevar pārmainīt, visam ir nepieciešama iekšēja sagatavošanās un morāla nobriešana. Un tag esmu kaut kur pašā sākuma posmā, kur ceļš vēl ir slidens, un jebkurā mirklī tā kāja var paslīdēt., bet nu domāsim tikai par to labāko! Es zinu, ka es rugulāri uzsāku, un man pat sanāk, bet agri vai vēlu tik un tā kaut kas mani velk atpakaļ, jo no saviem iekšējiem dēmoniem jau tik ātri neaizlaisties, bet nu katrā gadījumā vienmēr vajag mēģināt. Un tā kā šis ir mans Pūķa gads, es ticu, ka ap šī gad beigām būs notikušas daudzas pozitīvas pārmaiņas manī un līdz ar to arī manā apkārtējā vidē, jo - Mēs pievelkam to, kas esam mēs paši. Un mainīt varam tikai paši sevi, un tikai tad kaut kas mainīsies mūsu apkārtējā pasaulē - savādāk nekā.
Jo nav nekā traģiskāka dzīvē, kā velti izšķiests talants.
Nepietiek ar to, ka tev kaut kas ir un tu kaut ko vari, vai arī, ka kaut kad sen atpakaļ darīji kaut ko.
Svarīgi ir , kā ir tagad!
Vai tagad tu dari to, ko patiešām gribi?
Vai arī dari to, ko vajag darīt?
vai arī vienkārši nedari nekp un gaid, ka kaut kas notiks pat par sevi, bet, ja tā, tad ir liels risks, ka notiks ne tas labākais.
(Es esmu diezgan ilgi atradusies kaut kādā mistiskā gaidīšanas režīmā- gaidot NEKO. )
Un vispār pateicoties savai darba devējai, gan vienai,gan otrai ( jo kā zināms, cilvēkus mums dzīvē piespēlē tos, kurus tajā brīdī mums vajag) esmu sapratusi, kas notiek ilgtermiņā, ja neizmanto to, kas ir, ja haotiski mētājās pa dzīvi, klūpot un krītot, bet nekad tā arī nepadomājot, kas un kāpēc.
Dažu pazīstamu cilvēku iespaidā, esmu sapratusi, kas notiek, tad ja tu visu laiku baidies, un turies pie kaut kādas iluzoras stsbilitātes, kuras patiesībā nemaz nav. Tas ir tikai apslēpts pesimisms un neticība sev, kurai esam izdomājuši loģiskus attaisnojumus, lai tikai nekas nebūtu jāmaina.
Jā, jo drošāk ir tā kā ir, pat ja tas, kas ir galīgi nav tas, ko gribas. UN KURš IR TEICIS, KA NESANāKS?
Un tad tu paliec uz vietas stāvot, lēnām slīdot atpakaļ, laižot garām visādas fantastiskas izdevības, kuras tevi tā vien gaida. Un tad, kad daram, to, kas mums ir jādara, patiešām visi apstākļis sakārtojas tieši tā, kā tiem ir jāsakārtojas, un var notikt neiespējamais!
Galvenais ir UZDROšINāTIES un SāKT!
Tik daudz kas ir noriebies līdz klinķim, un tik daudz kas ir ielaists dziļi, dziļi, ka tagad ar steigu visas tā nezāles ir jāravē laukā, lai tur maz vēl kas varētu uzziedēt.
Bet nekad nav par vēlu pagriezties un uz otru pusi iet! Pamest visu un sākt no baltas lapas - vajag tikai drosmi un mazu devu izmisuma, kas iesper beidzot pa muti un pakaļu, lai tā lieta iet uz priekšu!
Jābeidz nīkšana,žēlošanās,vecu rētu knibināšana, veco pāridarījumu čemodāna apkārt staipīšana,pasīva lūkošanās no savas drošās, bet tumšās alas, ļaušanos citu ietekmei u.c., jo tas viss noved nekurienē - pilnīgā D****, kurā pēc tam var vai nu nolaist rokas un apmesties uz dzīvi vai arī atkal rāpties laukā.
Tā lūk! Tiek pasludināts iekšējais kara stāvoklis, nu drīzāk jau revolūcija - tirkīzzilā ( radošā).