Šodien iekritu pilsētā iz 2 nedēļām laukos. Tā īsti nevaru pieslēgties. Jau pārbraucot pāri robežai, kad 6. tramvajā divi vīrieši skaļi apspriež manas potītes. Un tālāk vēl visādas lielveikalu rindas, kāds ko prasa, kaut kāda runāšana runāšanas pēc, kaut kādi skatieni, bet ne tie, kas laukos, ne tie harmoniskie, ar-sevi-mierā, bet vientuļie, izslāpušie, vēlme pēc komunikācijas, saskarsmes, kaut kāds izmisums tāds,
sodrējiem piesūkušās ielas, mašīnas šļakstās, centrs bez zaļās krāsas, televizors,
mājas, kas mani apžilbina ar savu neaptveramo baltumu un plašumu, nebiju pamanījusi, ka dzīvoju izstāžu zālē. Laukos viss ir normāli, modos sešos no gaiļu dziesmām, biju aizmirsusi, ka gaiļi dzied, un skrēju krosus cauri miglai un priežu mežiem un ostīju gaisu, un vārīju visādas dārzeņu zupas un kāpu kokos pēc ķiršiem un iekāru šūpuļtīklu un gulēju un skatījos mākoņos. Un visiem es tur kaut kā patīku, jo biju foršs bērns un man nav nekas jāsāk no jauna, visi atceras to bērnu vēl. Baigi laimīgā biju.