Bija viens puisis, no paralēlklases, ar kuru mēs 3 gadus skolā gaiteņos sastapāmies acu skatieniem. Tā īsti nekad nepārmijot ne vārda.
Tā bija tukšāka diena, kad tā nebija, kad viņu nemanīju, vai vismaz nejutu ar pakausi viņa acis.
Tas turpinās draugos.lv, viņš paskatās mani, es paskatos viņu, viņš uzaicina draudzēties, es paskatos viņu, viņš paskatās mani...
Kopš izlaiduma gadi pieci. Romantjika, ha.
Bet tomēr tur ir tāds trauslums, par to domājot, to atceroties, man iekšās saviļņojas, patiesi. Un liekas pilnīgi nejēdzīgi to tagad sabojāt un īsti arī negribas.