Baltās ziemās, cik tagad paritinu atpakaļ, es vienmēr esmu jutusies laimīga. Un ja arī tagad neesmu, tad tās pūkas, kas šobrīd aiz mana bēniņstāva loga, man čukst, mani apmāna un apvārdo.

Pirmais mans Stāsts, nu no tiem, kuru ir vērts stāstīt, aizsākās manā 16. ziemā. Un mēs daudz staigājām pa Vecrīgu, brīžiem šur tur ieskrienot sasildīties ar tēju vai karstvīnu un nemitīgi krita baltas, necaurredzamas sniegpārslas.. krita un krita... mūsu skūpsti un skropstas apsniga un mēs tās kausējām ar dvašu, lai viens otru saskatītu. Un mēs bijām baznīcā, uz Ziemassvētku nakts dievkalpojumu, bija simtiem no papīra veidoti enģelīši, un dega tikai sveces, un turējām viens otru un laukā sniga... sniga.. sniga..
Tā arī smaržo mans Laimīgums - pēc sveču parafīna, krustnagliņām, kanēļa un sniega.