Adekvāta piezīmes

Karaliene Elizabete II un princis Filips salaulājās 1947.gadā. Viņi ir precējušies 67 gadus. Fuck, daži cilvēki pat tik ilgi nedzīvo, cik viņi ir pavadījuši laulībā.

Es mēģinu lasīt un arī iedziļināties ļoti svarīgā tekstā par sociālajiem procesiem, bet mazais Rupucis ir izdomājis, ka tieši šobrīd ir vispiemērotākais laiks, lai grauztu būri un trītos. 

Jau no paša rīta. Nopietni? Tiešām nopietni? Dienu savu sākt ar kārtējo alprazolam ripu. 

Manas rokas ir kā makaroni. Tieši tā - tikpat pļurīgi. Neesmu pārliecināta savās koordinācijas spējās.

Treniņā likās, ka noraušu uz gurķa un kādai zobārstniecības klīnikai būšu īsta zelta bedre.

Retorisks jautājums - vai jogas matracis ir pietiekami mīksts,ja pēkšņi uz tā piezemējās ar seju taisnajā?

Nespēju saprast - aukstas zupas ēšana no katla uz plīts, stāvot kājās, ir slinkuma vai rījības pazīme?!? 

This time I couldn't dodge a bullet - it was a massive attack. 

Nesen sāku iet uz BodyART nodarbībām. Es pirms tam uzskatīju, ka mana fiziskā forma ir kaut kur pa vidu starp normālu un labu. 

Jāsaka, ka esmu sajūsmā par filmu "Stounhērstas trakonams"! Scenārijs, sižets, aktieri, dialogi un pavērsieni filmā ir vienkārši lieliski. Aktieri perfekti atlasīti savām lomām, īpaši jutekliskā Keita Bekinseila un Bens Kingslijs. Filma veidota pēc Edgara Alana Po stāsta motīviem, un režisoriem izdevās visai precīzi atainot psihiatrijas attīstības stadiju un ārstēšanas metodes 19.gs. beigās. Sajust tā laikmeta noskaņu un ticību nepārtrauktajam progresam nākotnē. Bet mani uzrunāja vispārējā filmas ideja - ka trakie dažreiz nav nemaz tik traki un normālie ne vienmēr ir tik normāli, par kādiem viņi mēģina izlikties. Jā, trakie ir jūtīgāki pret notiekošo, emocionālāki, pasauli redz pilnīgi citādāk, tomēr normālie bieži vien ir daudz nežēlīgāki un cietsirdīgāki (ar nodomu!) pret apkārtējiem vai pret vajākajiem. Trakie (ne visi, protams) kaut kādā ziņā ir labsirdīgāki...

Izrādās, ka arī šajā valstī pastāv lienošā pidarizācija #sorrynotsorry

Izcili sūdīga braukšana. Nekad nebrauciet ar instruktoru, kas jums sagādā psiholoģisku diskomfortu. 

Nesen atgriezos no kino. Nu kā lai saka... filma ļoti savdabīga. Ļoti. Īsi rezumēšu, kāds bija, manuprāt, šīs jocīgās filmas zemteksts - katrā cilvēkā ir kaut kas dzīvniecisks un katrā dzīvniekā ir kaut kas cilvēcisks. Un ir jautājums, kas izrādās stiprāks - dzīvnieciskais vai cilvēciskais? Bet ir jāspēj ieskatīties pāri tam pretīgajam filmā, lai sajustu šo domu. Šaubos, vai auditorija to uztvēra, jo no tiem padsmit cilvēkiem, kas tur bija, pārsvarā bija jauni pārīši un apmēram 15 gadus veci puišeļi. Bieži vien esmu neizpratnē, kādēļ tādi neiet skatīties kādu love story vai kaut ko tamlīdzīgu, jo tas būtu atbilstošāks randiņam. Bet nu ko tur! Vispār uzskatu, ka šādas filmas nevajadzētu demonstrēt kino, bet gan filmu festivālos, jo tad tādas apmeklētu tiešām tie, kuriem ir interese un kuri spēj paraudzīties plašāk uz sižetu. Citādāk tīnīši saskatās šādas glupības, neuztverot stāsta būtību, un tad mētajās ar frāzēm, cik kruta bija tā filma, jo tur viens trakais vienu džeku pārvērta par valzirgu. That was not the point! Šī transformācija parādīja cilvēka un dzīvnieka būtību. Cilvēku var pataisīt par dzīvnieku, atņemot jebkādas civilizācijas paliekas viņā, kā arī dzīvnieks var izrādīt vairāk cilvēciskas emocijas nekā paši cilvēki bieži vien. Nu jebkurā gadījumā es vēl neesmu sapratusi, patika man šī filma vai nē, bet tur ir kaut kas vairāk par traka večuka izdarībām savu slimo fantāziju realizēšanai.

Vakardien izlasīju Haruki Murakami jaunāko grāmatu Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage. Viņa grāmatas, kā jau vienmēr, izlasu zibenīgā ātrumā. Žēl, jo gribētos paildzināt šo literāro baudījumu. Biju gan pārsteigta, ka šoreiz sižets un varoņi nebija ierastajā Murakami fiction stilā, bet gan stāsts bija ar realitātes garšu un saistīts ar galvenā varoņa emocionālajiem pārdzīvojumiem un to ietekmi uz viņa turpmāko dzīvi. Emocionālā trauma pagātnē un neatbildētie jautājumi neļāva viņam dzīvot pilnvērtīgi realitātē, tāpēc viņš pēc ilgiem 16 gadiem saņēmās uzdot jautājumus un arī saņemt atbildes par to, kas notika toreiz. Mans sižeta raksturojums ir visai īss un primitīvs, izceļot pašu galveno, lai neieslīgtu pārākajā detalizācijā. Bet, lūk, pie kādiem secinājumiem es nonācu. Cilvēki bieži vien neapzinās, cik svarīga konkrētās situācijās (ne vienmēr un visur!) ir samierināšanās un pieņemšana (gribētu labāk lietot vārdu acceptance). Ja nemitīgi prātu nomoka kādi neatrisināti pagātnes jautājumi vai notikumi, iespēju robežas ir jāsaņemās, jāpaskatās acīs tam notikumam/cilvēkām un vienkārši jāuzdod jautājums - kāpēc? Un atbildi saņemot, tirdošie jautājumi un nemierīgums pamazām tiks noglabāts vai arī izzudīs pavisam, jo būs saņemta vērtīga dāvana - atbilde. Mūsu dzīvēs bieži pietrūkst atbilžu. Jautājumi ir simtiem un tūkstošiem, bet atbilžu ir daudz mazāk. Galvenais ir nekad, nekad nebaidīties jautāt! Un arī nevajag baidīties saņemt atbildi. Jo pēc tam viss kļūst skaidrāks un parādās iespēja pieņemt un saprast to notikumu, atbrīvoties no tā važām, kas varbūt cilvēku savās skavās ir turējušas mēnešiem vai pat gadiem. Viens pats cilvēks nekad nespēs aptvert un izdomāt visus notikuma aspektus, un arī nevajag. Jo, visticamāk, domu gājiens aizklīdīs pārāk tālu no tās patiesības, kas slēpjas sadrumstalotajā informācijā, pieredzē, ar kuru var dalīties notikušajā iesaistītie cilvēki. Cilvēki ir gļēvi, jo viņi baidās sastapties ar pagātnes rēgiem un patiesību. Var sist krūtīs un teikt, ka nebaidos no augstuma, vientulības, ziemas, negaršīgas desas vai briesmīgi neglītas meitenes, un tas tā arī iespējams būs, bet cilvēki vienmēr baidīsies iesaistīties patiesības meklējumos. Jo vieglāk ir nezināt un nemēģināt saprast savas emocijas, bet gan dzīvot kā vertikālai peļķei. 

Nu viss! Šķiet, ka ir beigas. Beigas!!! Nenovēršamā sajūta, ka tuvojas gals. Nepalīdz nekas - ne drudžainā staigāšana pa istabu, ne mūzika, ne radio, dzestrais rudens gaiss no atvērtā loga. Rokās ir telefons, kurā ieslēgts hronometrs - lai redzētu, ka iet laiks. Ka tas nestāv uz vietas. Bet ir tāda sajūta, ka stāv. Laiks ir sasalis kā lāsteka ziemā aiz loga. Elpot nav ko...elpot nav ko!! Bet es joprojām esmu te. Es redzu, dzirdu, jūtu, rakstu, skatos šobrīd datora ekrānā - bet tas viss ir mazsvarīgi. Jo šķiet, ka mirklis ir tik trausls, ka tūlīt tas pārtrūks kā smalks zirnekļa pavediens. Hronometrs rāda 9 minūtes. 9 minūtes, kas likās kā mūžība. Mani visu krata, es nespēju savākties un nomierināties. Man liekas, it kā es būtu atdalīta no realitātes. Bet tomēr es eksistēju konkrētā laiktelpā! Vēderā iesprūdis kamols, es trīcu. Un fonā skan brīnišķīgā Fredija Merkūrija balss. 12 minūtes. Man trīc rokas kā pieredzes bagātam alkoholiķim. Bet es zinu, es ceru, ka tas beigsies. Pāries.... Tas parasti pāriet. Ir tikai jāizdzīvo. Vēl sekundes simtdaļas, sekundes, minūtes... Un tad es atkal elpošu. Brīvi un bez bailēm...  


______________________________________________

Laiks ir pagājis. Un es jūtos kā atlidojusi no citas planētas. Pilnīgs notrulinājums un apātija. Es neko neuztveru. Galva no zālēm liekas sveša. Mana reakcija ir bremzēta, tāpat kā uztvere. Esmu mentāli daļēji dārzenis tagad. Tā ir klasiska norise. Bet kārtējo reizi izdevās. Izdevās tikt pāri. Tikai tas viss paņem ļoti daudz fiziska, bet garīga spēka vēl vairāk...iztukšo.

Šī ir mana pirmā reize, kad veidoju publisku dienasgrāmatu. Man nav vēlmes atklāt par sevi personīgu info, vienīgais, ko gribu - rakstīt. Rakstīt, lai manas domas materializējas kaut kur, lai tās nemudžinās haotiskā mezglā tikai manā galvā. Vai tās būs interesanti lasīt, es nezinu. Un man tas īpaši arī nerūp. Šis blogs noteikti nebūs piepildīts ar varavīksnēm, ponijiem un fejām, līdz vemšanai salkanu optimismu vai kosmētikas, lupatu un citu krāmu aprakstiem un apskatiem. I just couldn't care less. Bet šī būs tā vieta, kur es gribēšu dalīties savās pārdomās par redzētu, dzirdēto, sajusto, novēroto... Lai tas nepazūd nebūtībā. Iespējams, ka dažreiz (droši vien bieži!) manis paustās domas un uzskati būs netoleranti,politiski nekorekti, ciniski, pesimistiski un visādi citādi standarta sabiedrībai nepieņiemami. Bet tas mani nesatrauc, jo vienmēr būs kāds, kurš nespēj sekot līdzi sabiedrības vairākumam un iekļauties tajā. Dažkārt notiekošā galvā ir pārāk daudz, lai to paturētu pie sevis. Bet stāstīt kādam... tas, šķiet, varētu citus garlaikot vai arī radīt neizpratni, kas vienmēr tiktu komentēts šādi:"Nedomā par to! Viss taču ir(būs) labi!" Ja nav, ko teikt, labāk neteikt neko. Šādas tukšas un bezjēdzīgas frāzes ir līdz neprātam muļķīgas un nenormāli kaitinošas.
Šī arī varbūt būs sava veida terapija. Mani tarakāni galvā dažreiz trako pārāk spēcīgi, lai es tos spētu nomierināt. Gan jau laika gaitā Jums radīsies nojausma, par ko es runāju. Viens no maniem mērķiem ir pateikt - heij, jūs neesat vieni! Ir kāds, kurš iet cauri tam visam, cīnās katru dienu. Labi, tas jau sāk skanēt pārlieku banāli, ha! Ripas ir ierautas un es pamazām atgriežos realitātē starp visu normālo un pierasto. Redzēs, ko nesīs šī diena.