Adekvāta piezīmes

Nu viss! Šķiet, ka ir beigas. Beigas!!! Nenovēršamā sajūta, ka tuvojas gals. Nepalīdz nekas - ne drudžainā staigāšana pa istabu, ne mūzika, ne radio, dzestrais rudens gaiss no atvērtā loga. Rokās ir telefons, kurā ieslēgts hronometrs - lai redzētu, ka iet laiks. Ka tas nestāv uz vietas. Bet ir tāda sajūta, ka stāv. Laiks ir sasalis kā lāsteka ziemā aiz loga. Elpot nav ko...elpot nav ko!! Bet es joprojām esmu te. Es redzu, dzirdu, jūtu, rakstu, skatos šobrīd datora ekrānā - bet tas viss ir mazsvarīgi. Jo šķiet, ka mirklis ir tik trausls, ka tūlīt tas pārtrūks kā smalks zirnekļa pavediens. Hronometrs rāda 9 minūtes. 9 minūtes, kas likās kā mūžība. Mani visu krata, es nespēju savākties un nomierināties. Man liekas, it kā es būtu atdalīta no realitātes. Bet tomēr es eksistēju konkrētā laiktelpā! Vēderā iesprūdis kamols, es trīcu. Un fonā skan brīnišķīgā Fredija Merkūrija balss. 12 minūtes. Man trīc rokas kā pieredzes bagātam alkoholiķim. Bet es zinu, es ceru, ka tas beigsies. Pāries.... Tas parasti pāriet. Ir tikai jāizdzīvo. Vēl sekundes simtdaļas, sekundes, minūtes... Un tad es atkal elpošu. Brīvi un bez bailēm...  


______________________________________________

Laiks ir pagājis. Un es jūtos kā atlidojusi no citas planētas. Pilnīgs notrulinājums un apātija. Es neko neuztveru. Galva no zālēm liekas sveša. Mana reakcija ir bremzēta, tāpat kā uztvere. Esmu mentāli daļēji dārzenis tagad. Tā ir klasiska norise. Bet kārtējo reizi izdevās. Izdevās tikt pāri. Tikai tas viss paņem ļoti daudz fiziska, bet garīga spēka vēl vairāk...iztukšo.