Adekvāta piezīmes

Vakardien izlasīju Haruki Murakami jaunāko grāmatu Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage. Viņa grāmatas, kā jau vienmēr, izlasu zibenīgā ātrumā. Žēl, jo gribētos paildzināt šo literāro baudījumu. Biju gan pārsteigta, ka šoreiz sižets un varoņi nebija ierastajā Murakami fiction stilā, bet gan stāsts bija ar realitātes garšu un saistīts ar galvenā varoņa emocionālajiem pārdzīvojumiem un to ietekmi uz viņa turpmāko dzīvi. Emocionālā trauma pagātnē un neatbildētie jautājumi neļāva viņam dzīvot pilnvērtīgi realitātē, tāpēc viņš pēc ilgiem 16 gadiem saņēmās uzdot jautājumus un arī saņemt atbildes par to, kas notika toreiz. Mans sižeta raksturojums ir visai īss un primitīvs, izceļot pašu galveno, lai neieslīgtu pārākajā detalizācijā. Bet, lūk, pie kādiem secinājumiem es nonācu. Cilvēki bieži vien neapzinās, cik svarīga konkrētās situācijās (ne vienmēr un visur!) ir samierināšanās un pieņemšana (gribētu labāk lietot vārdu acceptance). Ja nemitīgi prātu nomoka kādi neatrisināti pagātnes jautājumi vai notikumi, iespēju robežas ir jāsaņemās, jāpaskatās acīs tam notikumam/cilvēkām un vienkārši jāuzdod jautājums - kāpēc? Un atbildi saņemot, tirdošie jautājumi un nemierīgums pamazām tiks noglabāts vai arī izzudīs pavisam, jo būs saņemta vērtīga dāvana - atbilde. Mūsu dzīvēs bieži pietrūkst atbilžu. Jautājumi ir simtiem un tūkstošiem, bet atbilžu ir daudz mazāk. Galvenais ir nekad, nekad nebaidīties jautāt! Un arī nevajag baidīties saņemt atbildi. Jo pēc tam viss kļūst skaidrāks un parādās iespēja pieņemt un saprast to notikumu, atbrīvoties no tā važām, kas varbūt cilvēku savās skavās ir turējušas mēnešiem vai pat gadiem. Viens pats cilvēks nekad nespēs aptvert un izdomāt visus notikuma aspektus, un arī nevajag. Jo, visticamāk, domu gājiens aizklīdīs pārāk tālu no tās patiesības, kas slēpjas sadrumstalotajā informācijā, pieredzē, ar kuru var dalīties notikušajā iesaistītie cilvēki. Cilvēki ir gļēvi, jo viņi baidās sastapties ar pagātnes rēgiem un patiesību. Var sist krūtīs un teikt, ka nebaidos no augstuma, vientulības, ziemas, negaršīgas desas vai briesmīgi neglītas meitenes, un tas tā arī iespējams būs, bet cilvēki vienmēr baidīsies iesaistīties patiesības meklējumos. Jo vieglāk ir nezināt un nemēģināt saprast savas emocijas, bet gan dzīvot kā vertikālai peļķei.