Februāris 2015   01 02 03 04 05 06 07 08 09 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28

Labāk būt laimīgam zirgam nekā izmisušam vīram

Posted on 2014.11.09 at 23:45
Mūzika: Sting
Tags:
Jāsaka, ka esmu sajūsmā par filmu "Stounhērstas trakonams"! Scenārijs, sižets, aktieri, dialogi un pavērsieni filmā ir vienkārši lieliski. Aktieri perfekti atlasīti savām lomām, īpaši jutekliskā Keita Bekinseila un Bens Kingslijs. Filma veidota pēc Edgara Alana Po stāsta motīviem, un režisoriem izdevās visai precīzi atainot psihiatrijas attīstības stadiju un ārstēšanas metodes 19.gs. beigās. Sajust tā laikmeta noskaņu un ticību nepārtrauktajam progresam nākotnē. Bet mani uzrunāja vispārējā filmas ideja - ka trakie dažreiz nav nemaz tik traki un normālie ne vienmēr ir tik normāli, par kādiem viņi mēģina izlikties. Jā, trakie ir jūtīgāki pret notiekošo, emocionālāki, pasauli redz pilnīgi citādāk, tomēr normālie bieži vien ir daudz nežēlīgāki un cietsirdīgāki (ar nodomu!) pret apkārtējiem vai pret vajākajiem. Trakie (ne visi, protams) kaut kādā ziņā ir labsirdīgāki...
Bet mani paķēra dialoga fragments filmā. Uz jautājumu:"Kāpēc nemēģināt izārstēt trakos?" sekoja šāda atbilde:"Kamdēļ? Labāk būt laimīgam zirgam nekā izmisušam vīram."  Ja padomā, tad jā, labāk ir tā. Jo tad, kad cilvēks ir pie pilna prāta un saprot, ka ar katru dienu arvien vairāk tiek zaudēts saprāts, tas ir biedējoši un mokoši. Tajās reizēs, kad tu zini, ka viss ir kārtībā, tu esi te, elpo un dzīvo, bet smadzenes iegalvo pretējo ķermenim, paspilgtinot to ar dažādām izpausmēm, uzmācīgām domām un murgainām fantāzijām, ir baisi...jo tu zini, ka tas atkārtosies. Rīt, nākamnedēļ, ejot pa ielu, draugu kompānijā, lielveikalā vai muzejā - tam nav robežu. Tajos brīžos tu zini, neraugoties uz smacējošajām bailēm, ka saprāts nav zaudēts, jo uztver kaut kādas pamatlietas - svaigu gaisu, skaņu, sauli, vēju -, bet tas atkārtosies vēl un vēl, pārbaudot morālo izturību un saprāta robežas. Tāpēc jā, es saku - vieglāk un patīkamāk ir būt tējkannai, pingvīnam, Napoleonam (neatkarīgi, vai vēsturiskajam personāžam vai kūciņai!) vai žoga stabam - tie cilvēki dzīvo tajā realitātē, kur saprātam vairāk nav nozīmes, tas vienkārši neeksistē. Viņi nezina, ka ir citādāka realitāte, jo viņiem ir viņu - tējkannas, pingvīna vai kūciņas - realitāte. Un viņi ir laimīgāki, jo saprāts uzstājīgi nepieprasa savas tiesības uz eksistenci. 

There, there Mr.Tusk...

Posted on 2014.11.02 at 19:51
Tags: ,
Nesen atgriezos no kino. Nu kā lai saka... filma ļoti savdabīga. Ļoti. Īsi rezumēšu, kāds bija, manuprāt, šīs jocīgās filmas zemteksts - katrā cilvēkā ir kaut kas dzīvniecisks un katrā dzīvniekā ir kaut kas cilvēcisks. Un ir jautājums, kas izrādās stiprāks - dzīvnieciskais vai cilvēciskais? Bet ir jāspēj ieskatīties pāri tam pretīgajam filmā, lai sajustu šo domu. Šaubos, vai auditorija to uztvēra, jo no tiem padsmit cilvēkiem, kas tur bija, pārsvarā bija jauni pārīši un apmēram 15 gadus veci puišeļi. Bieži vien esmu neizpratnē, kādēļ tādi neiet skatīties kādu love story vai kaut ko tamlīdzīgu, jo tas būtu atbilstošāks randiņam. Bet nu ko tur! Vispār uzskatu, ka šādas filmas nevajadzētu demonstrēt kino, bet gan filmu festivālos, jo tad tādas apmeklētu tiešām tie, kuriem ir interese un kuri spēj paraudzīties plašāk uz sižetu. Citādāk tīnīši saskatās šādas glupības, neuztverot stāsta būtību, un tad mētajās ar frāzēm, cik kruta bija tā filma, jo tur viens trakais vienu džeku pārvērta par valzirgu. That was not the point! Šī transformācija parādīja cilvēka un dzīvnieka būtību. Cilvēku var pataisīt par dzīvnieku, atņemot jebkādas civilizācijas paliekas viņā, kā arī dzīvnieks var izrādīt vairāk cilvēciskas emocijas nekā paši cilvēki bieži vien. Nu jebkurā gadījumā es vēl neesmu sapratusi, patika man šī filma vai nē, bet tur ir kaut kas vairāk par traka večuka izdarībām savu slimo fantāziju realizēšanai.