Par tās saucamo "nācijas izmiršanas problēmu" un "imigrantu draudiem"
"Seksa policija: tas nozīmē ne vien aizliegumu bardzību, bet arī nepieciešamību regulēt seksu ar derīgu un publisku diskursu palīdzību.
Tikai daži piemēri. Viens no lielajiem jauninājumiem varas tehnikās 18.gadsimtā bija "iedzīvotāju" kā ekonomiskas un politiskas problēmas parādīšanās: iedzīvotāji kā bagātība, iedzīvotāji kā darbaspēks vai darbaspējas, iedzīvotāji līdzsvarā starp viņu pašu skaita pieaugumu un resursiem, kas ir viņu rīcībā. Valdība ieraudzīja, ka tām ir darīšana nevis vienkārši ar pavalstniekiem, pat ne ar "tautu", bet ar "iedzīvotājiem", ar specifiskām parādībām un dažādiem tos raksturojošiem faktoriem: dzimstību, mirstību, dzīves ilgumu, vairošanos, veselības stāvokli, slimošanas biežumu, uztur un mitekli. [..] Šīs ekonomiskās un politiskās problēmas centrā ir sekss: vajag analizēt dzimstības procentu, laulībā stāšanās vecumu, laulībā un ārlaulībā dzimušo skaitu, dzimumattiecību agrīnumu un biežumu, veidu, kā tās padarīt auglīgas vai neauglīgas, celibāta vai aizliegumu sekas, pretapaugļošanās metožu izmantošanu - šo bēdīgi slavenos "postošos noslēpumus", par kuriem demogrāfi revolūcijas priekšvakarā zina, ka laukos tie jau ir pierasti. Protams, jau labi sen tika apgalvots, ka valstij jābūt apdzīvotai, ja tā grib būt bagāta un varena. Taču pirmoreiz, vismaz pastāvīgi, kāda sabiedrība apliecina, ka tās nākotne un bagātība ir saistīta ne vien ar pilsoņu skaitu un tikumu, ne vien ar viņu laulību likumiem un ģimenes organizāciju, bet arī ar veidu, kādā ikviens piekopj seksu. Notiek pāreja no rituālā izmisuma par bagātnieku neauglīgo izvirtību, par vecpuišiem un izvirtuļiem uz diskursu, kur iedzīvotāju seksuālā uzvedība ir vienlaikus gan analīzes objekts, gan iejaukšanās mērķis. [..] Caur iedzīvotāju politekonomiju veidojas vesels seksa novērošanas režģis. Rodas seksuālās uzvedības, tās noteicējfaktoru un seku analīze uz bioloģiskā un ekonomiskā robežšķirtnes. Parādās arī šīs sistemātiskās kampaņas, kuras viņpus tradicionālajiem paņēmieniem - morālas un reliģiskas pierunāšanas, finansiālas ietekmēšanas līdzekļiem - no pāru seksuālās izturēšanās mēģina iztaisīt saskaņotu ekonomisku un politisku uzvedību. 19. un 20. gadsimta rasisms še rod dažu no saviem atbalsta punktiem. Valstij jāzina, kas notiek ar pilsoņu seksu un kā viņi to piekopj, taču katram pašam ir jābūt spējīgam kontrolēt, kā viņš to izmanto. Sekss ir kļuvis par likmi spēlē starp valsti un indivīdu, turklāt par publisku likmi; tajā ir ieguldīts vesels diskursu, zināšanu, analīžu un priekšrakstu klājiens."
M.Fuko "Seksualitātes vēsture. 1.daļa. Zinātgriba" 20.-21.lpp.
Šajā sakarā nāk prātā PSRS laulātā pāra uzvedības grāmatas un Ķīnas "viena bērna politika". Taču attālas atbalsis ieskanas arī "latviešu izmiršanas" "demogrāfijas problēmas" sakarā.
Tikai daži piemēri. Viens no lielajiem jauninājumiem varas tehnikās 18.gadsimtā bija "iedzīvotāju" kā ekonomiskas un politiskas problēmas parādīšanās: iedzīvotāji kā bagātība, iedzīvotāji kā darbaspēks vai darbaspējas, iedzīvotāji līdzsvarā starp viņu pašu skaita pieaugumu un resursiem, kas ir viņu rīcībā. Valdība ieraudzīja, ka tām ir darīšana nevis vienkārši ar pavalstniekiem, pat ne ar "tautu", bet ar "iedzīvotājiem", ar specifiskām parādībām un dažādiem tos raksturojošiem faktoriem: dzimstību, mirstību, dzīves ilgumu, vairošanos, veselības stāvokli, slimošanas biežumu, uztur un mitekli. [..] Šīs ekonomiskās un politiskās problēmas centrā ir sekss: vajag analizēt dzimstības procentu, laulībā stāšanās vecumu, laulībā un ārlaulībā dzimušo skaitu, dzimumattiecību agrīnumu un biežumu, veidu, kā tās padarīt auglīgas vai neauglīgas, celibāta vai aizliegumu sekas, pretapaugļošanās metožu izmantošanu - šo bēdīgi slavenos "postošos noslēpumus", par kuriem demogrāfi revolūcijas priekšvakarā zina, ka laukos tie jau ir pierasti. Protams, jau labi sen tika apgalvots, ka valstij jābūt apdzīvotai, ja tā grib būt bagāta un varena. Taču pirmoreiz, vismaz pastāvīgi, kāda sabiedrība apliecina, ka tās nākotne un bagātība ir saistīta ne vien ar pilsoņu skaitu un tikumu, ne vien ar viņu laulību likumiem un ģimenes organizāciju, bet arī ar veidu, kādā ikviens piekopj seksu. Notiek pāreja no rituālā izmisuma par bagātnieku neauglīgo izvirtību, par vecpuišiem un izvirtuļiem uz diskursu, kur iedzīvotāju seksuālā uzvedība ir vienlaikus gan analīzes objekts, gan iejaukšanās mērķis. [..] Caur iedzīvotāju politekonomiju veidojas vesels seksa novērošanas režģis. Rodas seksuālās uzvedības, tās noteicējfaktoru un seku analīze uz bioloģiskā un ekonomiskā robežšķirtnes. Parādās arī šīs sistemātiskās kampaņas, kuras viņpus tradicionālajiem paņēmieniem - morālas un reliģiskas pierunāšanas, finansiālas ietekmēšanas līdzekļiem - no pāru seksuālās izturēšanās mēģina iztaisīt saskaņotu ekonomisku un politisku uzvedību. 19. un 20. gadsimta rasisms še rod dažu no saviem atbalsta punktiem. Valstij jāzina, kas notiek ar pilsoņu seksu un kā viņi to piekopj, taču katram pašam ir jābūt spējīgam kontrolēt, kā viņš to izmanto. Sekss ir kļuvis par likmi spēlē starp valsti un indivīdu, turklāt par publisku likmi; tajā ir ieguldīts vesels diskursu, zināšanu, analīžu un priekšrakstu klājiens."
M.Fuko "Seksualitātes vēsture. 1.daļa. Zinātgriba" 20.-21.lpp.
Šajā sakarā nāk prātā PSRS laulātā pāra uzvedības grāmatas un Ķīnas "viena bērna politika". Taču attālas atbalsis ieskanas arī "latviešu izmiršanas" "demogrāfijas problēmas" sakarā.
