valoda ir kultūras izpausmes forma (tāpat kā vizuālā māksla, arhitektūra utt.). Citiem vārdiem sakot – saziņas gaitā mēs ietērpjam nozīmi valodā, mākslā, arhitektūrā utt. utjp. Taču pati par sevi nozīme nav ne valodiska ne arhitektoniska utml. Un tikai īpašos gadījumos (un, iespējams, ka latviešu valoda ir šāds īpašs gadījums) pati valoda ir ne tikai kultūras izpausmes forma bet arī daļa no kultūras.
Es neesmu drošs, ka nozīme nav valodiska. Kā tur ir patlaban ar domāšanas izpratni -- vai domāšana ir valodiska? Vai tad nav tā, ka ir jēdzieni, kurus nevaram viegli vai vispār pārtulkot citā valodā (no šejienes arī pa lielam visa tulkošanas problēma?) un līdz ar to valoda ir diezgan cieši sasieta ar noteiktu kultūru?
Es neesmu drošs, ka nozīme nav valodiska. Kā tur ir patlaban ar domāšanas izpratni -- vai domāšana ir valodiska? Vai tad nav tā, ka ir jēdzieni, kurus nevaram viegli vai vispār pārtulkot citā valodā (no šejienes arī pa lielam visa tulkošanas problēma?) un līdz ar to valoda ir diezgan cieši sasieta ar noteiktu kultūru?