Solaris

Domāju, nez kāpēc manī mēdz rasties riebums pret regulāri darāmām lietām, nu tādām, kuras darot, vienā brīdī ir sevi jāpiespiež tās izdarīt vai darīt vispār, piemēram, iet uz darbu, lasīt līdz galam kādu sarežģītu akadēmisko sacerējumu vai pašam kaut ko uzrakstīt u.tml.
Vai tās ir kādas bērnības traumas? Jā tā, tad kādas? manuprāt, tas gan ved pie bezjēdzīgas sazvērestības teorijas/dieva gribas, ka mūs katru vada kāda slepena roka.
Varbūt tā ir neregulāra atpūta, vēlme visu izdarīt ātri un skaisti, taču dzīve prasa piepūli? ja tā, tad kā iemācīties sadzīvot ar šīs piepūles blakus sekām - nepatiku piepūlēties? Tiek aizmirsts par mērķi, kā rezultātā zūd motivācija?
Vēl kāda cita teorija saka, ka vajag biežāk nodarboties ar seksu un biežāk lietot alkoholu...