Kennina tempļa dzen meistaram Mokurai, Klusajam Pērkonam, bija mazs aizbilstamais vārdā Tojo, kuram bija tikai divpadsmit gadu. Tojo redzēja, kā vecākie mācekļi katru rītu un vakaru apmeklē meistara istabu, lai saņemtu pamācību sandzenā vai individuālus ieteikumus, kuros bija iekļauti koani prāta maldīšanās apturēšanai.

Tojo arī vēlējās izpildīt sandzenu.

"Pagaidi kādu brīdi", sacīja Mokurai. "Tu vēl esi pārāk jauns."

Bet puisēns palika pie sava, tāpēc skolotājs beidzot piekrita.

Vakarā noteiktajā laikā mazais Tojo atradās pie Mokurai sandzena istabas sliekšņa. Viņš uzsita pa gongu, lai paziņotu par savu ierašanos, trīs reizes goddevīgi palocījās durvju ārpusē un, iegājis istabā, klusējot nosēdās meistara priekšā.

"Tu vari dzirdēt plaukšķi, kad plaukstas sasit kopā," sacīja Mokurai. "Tagad parādi man vienas plaukstas plaukšķi."

Tojo palocījās un devās uz savu istabu, lai apdomātu šo uzdevumu. Aiz loga viņš izdzirda geišu mūziku. "Ai, rokā ir!" viņš iesaucās.

Nākošajā vakarā, kad skolotājs prasīja, lai viņš ataino vienas plaukstas plaukšķi, Tojo sāka spēlēt geišu mūziku.

"Nē, nē" sacīja Mokura, "tas neder. Tas nav vienas plaukstas plaukšķis. Tu nemaz neesi sapratis."

Nodomādams, ka mūzika tikai traucē, Tojo pārvācās uz kādu klusāku vietu un apcerēja atkal "Kas gan varētu būt vienas plaukstas skaņa?"

Viņš izdzirda ūdens pilēšanu. "Sapratu" Tojo nodomāja.

Nākošo reizi sava skolotāja priekšā Tojo atdarināja pilošu ūdeni.

"Kas tas ir?" jautāja Mokurai, "tā taču ir piloša ūdens skaņa, nevis vienas plaukstas plaukšķis. Pamēģini vēlreiz."

Veltīgi Tojo grima apcerē, cenzdamies sadzirdēt vienas plaukstas plaukšķi. Viņš dzirdēja vēja pūtienus. Taču šī skaņa tika noraidīta. Viņš dzirdēja pūces kliedzienu. Arī tas nebija īstais. Pat cikādes čirkstēšana nebija vienas plaukstas skaņa.

Vairāk nekā desmit reizes Tojo gāja pie Mokurai ar dažādām skaņām. Visas bija aplamas.

Gandrīz veselu gadu viņš apsvēra to, kāds varētu būt vienas plaukstas plaukšķis.

Visubeidzot mazais Tojo uzsāka patiesu apceri un pārstāja domāt par skaņām.

"Es vairs nespēju tās vākt" viņš vēlāk paskaidroja, "tā es sasniedzu bezskaņas skaņu."

Tojo bija aptvēris vienas plaukstas plaukšķi.