korba nebija gulējis visu nakti. daļēji dēļ smagām paģirām, daļēji tāpēc, ka centās pārāk nemaisīt alkoholu ar savu mīļāko antipsihotiķi, jo lai arī viņš neticēja gandrīz nekam un noteikti nevienam, ieskaitot sevi, viņš pa šiem padsmit alkohola askēzes gadiem bija pamanījis sevi samazinamies, kļūstam stulbāku. ātri.

atverot acis, viņš izjuta mirkļa atvieglojumu par to, ka viņš tomēr nav eleganta, primitīva 80. gadu K&R C programma, kas 50 rindiņās kontrolē AT&T teletaipu kādā iestādē (viņš neatcerējās, ko viņi tur darīja), bet viņam nācās kļūt par kautkādas dokumenta datu struktūras apakšvienību un reizē būt procesam, kurā tas kļūstu par iekļaujošo vienību un sevi tajā pakārtotu.

Enīvei, korbam, protams, bija smagas paģiras un bija viens alus palicis un WOO, smēķi arī! Izgājis uzsmēķēt, nedomāt par vēžiem, un viņam pieleca: 4d būtne viņu redz kā slieku, kas sākumā ir vienas šūnas lielumā, tad uzzīmē jocīgu, cerams ne pārāk daudz gadus garu rakstu, un tad paliek vienā vietā uz miljonas gadiem un beigās vispār Saule eksplodē un paliek tāds mākonis ar ļoti izkaisītu korbu.

vārdos tas tobrīd netika apzināts, bet melnā kaste korbas galvā atrada attaisnojumu uzlāpīties, jo šī doma kārtējo reizi apliecināja, ka nekam nav nekādas nozīmes, saprast neko nebūs iespējams, ticēt nevar nevienam un nekas patiesi, patiesi nav tā kā izliekās.