es nepazīstu tādu svēto, šķīsto mīlestību, es pat nevaru iedomāties tādu. neesmu redzējis dabā. jā, nevaru noliegt, ka (un te es fantazēju, jo neesmu redzējis) ir svēti patīkami, kad ir kāds, kas vēl tev labu, upurē savu enerģiju, komfortu, utt. tavā labā, bet tādas mīlestības, par kādu (varētu iedomāties) runā svētie raksti... nav, nav iespējama, nav redzēta, nav iedomājama. bet tad parādās sekojoša problēma: ja nav svētas mīlestības nevienā "cilvēkā," ja tāda nav iedomājama šo organismu vidū... pat mātes mīlestība pret savu bērnu, tad kādu bleķi mums mēģina iesmērēt jebkāda augstākā morāle?

patiesībā šī ir elles izdzimumu pasaule, kurā ir ilūzijas par vēlamo neiespējamo, piemēram mīlestība. patiesībā nav cilvēku kā mazliet kritušu svētu būtņu, ir tikai sātans, un visa atziņa par mīlestību ir vēl viens šī sātanisma uzslāņojums.

tad kāda mārrutka pēc man vajadzētu tiekties uz neesošiem, iedomātiem, neiespējamiem ideāliem pretī gaismai un citiem murgiem? kautkāds faking stafilokoks nemīl citu savu sugasbrāli, tam ir derīgi ar to apmainīties gēniem cerībā iegūt izturību pret kārtējiem vides draudiem, bet tam ir derīgi arī paņemt barību sev, atņemot to savam sugasbrālim. cilvēkiem ir tā pat, tikai uzvedība, uztvere piesārņota ar murgiem par kaut ko augstāku. bet to neviens no šiem sūdiem neatzīs, jo... cits stafilokoks to varētu izmantot pret tevi.

DIEVS TĒVS, KAUT ŠĪ PASAULE JAU DEGTU!