Pirmos spokus, ko atceros, es redzēju kādā sev mokošā dzīves mirklī. Es tolaik dzīvoju Krustabaznīcas ielā un kādu nakti devos uz netālo benzīntanku pēc cigaretēm. Es viss tāds apjucis kātoju pa Viskaļu ielu, kad pamanu attālumā, autobusa pieturā stāvam melnā ģērbtu figūru. Jo tuvāk nācu, jo dīvaināk likās, kas šis "cilvēks" nekustās, stāv sastindzis un uz mani blenž. Ar bailēm piespiedu sevi iet tam garām, jo cita ceļa pēc cigām vairs nebija. Kad gāju tam garām, pamanīju, ka tam nav sejas. Nevis melns plankums, bet kautkā mistiski nebija iespējams saskatīt tās būtnes seju. Tajā brīdī tas man palūdza cigareti ar ķermeņa valodu. Es redzēju, kā viņš ar žestu norāda, ka grib smēķēt, es redzēju viņa roku pie lūpām, bet tur nebija sejas.

Paeju garām šim rēgam un metrus 200 tālāk ir benzīntanka autostāvvieta, un tur galopā pa diagonāli lēkā kāda drukna sieviete, rokās turēdama vairākas bumbas, tādas kā zvejnieku.

Atpakaļ devos pa citu ceļu, jo fucking spokojās. Un, tomēr, tas melnais tur bija - kā es tuvojos savām mājām, es pamanu viņu slīdam ar kājām iegrimušām asfaltā pāri ielai. Nebija viegli iet tam garām.

Un tad pavisam nesen, es dzēru mežā un aizrunājos pa telefonu. Pamanīju, ka satumst, un devos ārā. Paskatos pa labi, un 50m attālumā redzu tādu kā vīrieša stāvu, stalti izslējušos, dzeltenīgā krāsā, kas nevis staigā, bet ar kājām slīd pa zemi, cauri kokiem.