šis ir otrādāk. ja tu patiešām pieņem, ka domāt "labajā un ļaunajā, vēlamajā un nevēlamajā, pozitītvajā un negatīvajā, utt," ir slikti, tad tu attopies, ka neesi trāpījis mērķī. un tad kautkādā mistiskā veidā tu pārstāj meklēt vienas plaukstas plaukšķi. varētu likties, ka to meklēt vienmēr ir bijis bezjēdzīgi. un tad arī paradīze vairs nevilina.