es blāvi atceros: kādreiz bija tik jaukas, saulainas, miera pilnas vasaras dienas.

tumšzili ziemas rīti pie vilciena sliedēm, kad spelgonis dur ausu galos un degunā, bet tas nekas, jo tūlīt pienāks izgaismots vilciens ar dzirksteļojošiem pantogrāfiem, gluži maģisks.

es atceros laikus, kad cilvēki mani nenīda, bet pieņēma, smējās par maniem jokiem, kopā spēlējām galda spēles, kopā dzērām lētus vīnus pamestā kinoteātrī.

jau sen vairs tā nav, nav tās drošības, mīlestības sajūtas, kuras kripatiņas vēl pielipušas šīm retajām bildēm.